***
Šis stāsts vēl nav galā,
Tam nav nobeigums.
Ir cauri ellei jāiziet,
Jo Miers ir otrā malā.
Un tālēļ uz kādu laiku
Es dzīvošu citā laikā.
Tos, kas dārgi – glabāšu sirdī,
Spēku nestundā smelšos.
Un iespējams, es vismaz ceru –
Atkal augšāmcelšos!
/Aija Štube/
***
***
Pavasara dvēseles
Ziedu dāvāju.
Kad tas izplauks,
Redzēsi, dzirdēsi-
Pašā zieda vidū
Stāvu un dziedu
Saules melodiju,
Visam dzīvajam,
Tikmēr no rozes
Ērkšķa sirdī,
Asins pil zemē
Asiņainā, izslāpušā.
Neviens cilvēkveidīgais
To nepamana.
/Aija Štube/2.variants/
***
***
Iesien savu grāmatiņu,
Iepako un noglabā
Skapja augšējā plauktā,
Dzīvē sajauktajā.
Ārā izmetamā.
*
Dažas tādas jau izmetu
Tā ap Jāņiem kādreiz
Atkritumu konteinerā
Vietas bij’ toreiz daudz.
*
Iesien vārdus, noglabā
Vārdi satur spēku – arī slikto…
Labāk sirdī saglabā
Labo nepateikto.
*
Bet vislabāk – lieto!
Dāvini – ne raksti.
Rakstītais paliks plauktos
Aizmirstos, putekļainos saiņos,
Atkritumu spaiņos…
/Aija Štube/
***
rudraija 