***
Vakar vēl ziedēja pienenīte,
Šodien to plosa rudens vēji,
Šļācas lietus saules sejā,
Un kāds par to visu izrunājas
Šausmīgi sliktā dzejā. 🙂
/Aija Štube/
***
***
Vējš man izrauj lietussargu no rokām
Un iesviež peļķē, ar rudens lapām pilnā.
Pārvaru vēja pretestības spēku ar mokām,
Un drīz jau guļu ar izplestām rokām
Kaut kur starp peļķēm, lietussargu un mašīnām…
*
Uz mani kāds kliedz:”Vai tev dzīvība dārga?”
Manu seju mazgā lietus pavisam kluss.
“Kliedziet uz vēju” – skan mana balss tik vārga,
Man dārgāks ir miers, sen pāri plūst trokšņu kauss…
*
Kļūstu par rudens lapu, kas no koka atrāvusies krīt,
Un krītot virpuļo vēja vadītā dejā.
Lapu kaudzītē pamodīšos jau rīt,
Lietus atkal klauvēs manā kļavlapas sejā…
*
“Vai tev šī dzīvība nebija dārga?” – jautās dabas gari,
Un es teikšu, ka nē, jo paļaujos uz pavasari.
Ja kāds sacīs: ”Šeit glābiņu atrast vēl vari”,
Es pasmaidīšu kādam un teikšu:”Tā pats arī dari!”
/Aija Štube/
***
***
Rudens zelts ir tavā sejā –
Mūžam jaunā, dzīvīgā.
Un tu saki – ejam dejā,
Virpulī kā pasakā!
*
Un es ļaujos, es jau eju,
Bārstu lapas, ālējos,
Simtiem krāsas krīt uz leju,
Spraužu matos savējos.
*
Mūsu deja ir bez smeldzes –
Atkal pavasar’s būs klāt!
Apkārt dabā tik daudz veltes,
Gribu tās tev dāvināt!
/Aija Štube/
***
***
Uzausa diena – kā no īsta zelta,
Saule debesīs tronī celta!
Apgaismo pasauli,
Kam skumji raudi?
Ej ārā – rudens priekus baudi!
*
Gribi atsperties uz zaļa zara,
Bet visi trūd un brakšķ no svara…
Zemes pievilkšanās vara
Kādam prieku, citam sāpes dara…
*
Rudens pasaka vasarai – Čau!
Saule tik silta un zenītā nav.
Nāksies pieņemt rudens faktu
Ar visu toleranci un taktu.
/Aija Štube/
***
***
Rudens paziņots oficiāli –
Vēsums, mitrums un lietus…
Dāliju sūtu tev speciāli,
Lai neņem galvā šos niekus!
*
Saules stari, dzīvības pulss
Arī rudenī, arī vēsā…
Dabā miers un skatiens tev mulss
Uz tiem, kas dāliju spilgtumu nēsā.
*
Nēsā apģērbā, nēsā smaidā,
Lēkā pār peļķēm gumijniekos…
Labāk izdzēst rūpes sev vaigā –
Paņemt prieku sakarniekos!
/Aija Štube/
***
***
Atvasara rotaļājas uz balkona mana –
Viss vēl zaļo, zied, dūc kamenes kontrabasā,
Rīta saule silda un rudens tuvumu nepamana –
Tas lēnām nāk, tinoties rīta miglā un bradājot rasā.
*
Ielas kaķi izbauda rīta saules starus.
Tie nedomā par rītdienas salu un iespējamo badu…
Pīlādži krāšņi un smagi liec savus zarus,
Māj vasarai ardievas: gaidiet to nākamo gadu!
*
Ir brīvdiena šī – vienkārši brīva diena.
Ar ko to piepildīt – paliek tas mūsu ziņā.
Kā migla lai pazūd skumju un rūpju siena.
Saule, jūra, ziedošas pļavas paliks atmiņā.
/Aija Štube/
***