Kādā rudens dienā

10336647_498966853569922_1203031947594792335_n

***

Kādā vētrainā rudens dienā,

Kad debesis ar zemi kopā iet,

Tu sapratīsi, ka mums jāsaplūst vienā,

Lai vēja auru lapkritī var diet.

*

Visas durvis un logi būs ciet,

Kad mums lapas apkārt vīsies,

Tad no sirds mēs varēsim smiet,

Jo sirdis mums bez vārdiem sapratīsies.

*

Kādā skaistā rudens dienā,

Pēc mūsu dejas, kas saule jau riet,

Visas debesis būs krāsā vienā

Visi dzirdēs, kā sirdis mums dzied.

*

Nejaušs gājējs ar smaidu mūs cienās

Diena šāda – ne pēdējā, ne pirmā,

Mēs gaidīsim, kad sirdspuksti nomierinās

Un pārvēršas sinhronā ritmā.

/Aija Štube/

***

Par atbildību

Par atbildību

***

Kad tu kaut ko soli, tev tas ir pa jokam,

Izrādās, ka aizmirsts viss ir dienā tajā pašā.

Un kas par to, ka otrs noticēja?

Sekas sekoja – tici vai nē,

Bet katru reizi kāds nokavē.

Izjaukts ir ritms – dabas likts,

Jau atkal kāds meklē, kurš ir slikts…

Tu smejies, tev šodien ir jautri,

Nekas, ka otram plecos krauti

Smagumi, ko panest paredzēts bij’ kopā.

Pieskriet, paķert savu daļu pašā ceļa galā –

Tā nav palīdzība – bezrūpīga vienaldzība.

Sajaukti termini tavā galvā –

Tā bija atbildība!

Ja vārdu saki – tas nav tāpat vien –

Vārdi likteņus sien un atraisa,

Un tikai no malas skatoties šķiet,

Ka viss – no gaisa…

/Aija štube/

***