***
Ir tādi cilvēki – klusi.
Bez skaļām pašreklāmām,
Dzīves drāmām –
Publiski izspēlētām.
*
Cilvēki savu darbu dara,
Un pamana,
Ka kādam ir grūti – palīdz,
Pat nejautājot – kāpēc.
*
Ir tādi cilvēki – gaiši.
Jo viņiem ir dzīva Sirds.
Gaišs prieka lietus nolīst
Un gaišāk dzīvot kļūst!
/Aija Štube/
***
***
Paklusē –
Nesaki neko lieku,
Lai tālāk es tieku
Bez krāmu nastas,
Kas daudziem kā vērtības šķiet.
*
Skaties, kā sakuras zied –
Bez pamācībām, kā labāk…
Vēro, kā saule riet –
Bez ieteikumiem, kā skaistāk…
*
Paklusē.
Nesaki lieku.
Tiem, kam patīk īstais –
Par prieku!
/Aija Štube 03.05.14./
***
***
Simts vientulības gadiem
Cauri es gāju
Un pa ceļam sēju
Daudz izmisuma,
Cerību un prieka
Zaudēju visādus niekus,
Kas šķita man dimanti.
Bet gadi saliek pa vietām
Sapratni par sevi un lietām,
Kuras uz mani neattiecās.
Staigāju, kaisīju vērtīgus niekus –
Visvairāk man pieprasīja priekus-
Pasaule tāda – prieka par maz,
Un ja vēl smeļamie cauri?
Vīrs jūrmalas smiltis
Apkārt bārstīja,
Acīs man skatoties smaidīja,
Neko nestāstīja
Un mēs sapratām visu
Par simt vientulības gadiem –
Paņēmām viens otra niekus
No dimanta sirdsskatieniem
Un tālāk gājām savās darīšanās,
Kurās nekad vairs nebūs steigas,
Un rosības liekas,
Jo nokavēt nevar neko
Simts vientulības gados.
/Aija Štube,23.04.14/
***
***
Pūpoli zied, putni čivina,
Cilvēki savādas problēmas risina.
Svešu ideju pārņemti prāti
Dvēseles mieram kā aizslēgti vārti.
*
Saule tik spilgta, bet sals vēl kniebj.
Problēmu pārņemtie viens otram riebj.
“Kas zobenu paceļ, tas no tā krīt”-
Teiciena patiesums atklāsies rīt…
*
Ziema ir garām, viss mostas un plaukst.
Vietām vēl pērnās lapas čaukst.
Tanku vietā – kāpsim uz moča,
Lido lai pasaulē miera buča!
*
Prātos, jūtās un sirdī dzimst prieks.
Naida varas un runas ir nieks!
Dod savu roku un ejam tusēt –
Šoreiz ienaidniekiem būs klusēt!
/Aija Štube-01.04.2014./
***
Īsais variants:
Ziema ir garām, viss mostas un plaukst.
Vietām vēl pērnās lapas čaukst.
Dosimies dabā – kāpsim uz moča,
Lido lai pasaulē miera buča!
/Aija Štube/
***
Es dziesmu dziedāšu par mūža sāpi,
Par nepiedzīvoto un smago akmens krustu,
Par cerībām, par mīlu un par to, kā krāpi,
Graujot ticību līdz robežai, kur tā jau zustu…
*
Pie krusta apsūnojušā es ziedu klēpi likšu –
Viss pļavas krāsu košums tajā slēpts.
Un turēšos pie smilgas, cerot, ka vēl tikšu
Uz Zilo kalnu, kurš nekad nevienam nebūs slēgts.
*
Ar klusu smaidu kalnā lēnām kāpšu,
Aiz sevis skumjas, postu pametot.
Jau simto reizi atdzimšanu sākšu,
Lai prieka dziesmu nodziedātu aizejot.
/Aija Štube – 19.03.2014./
***
***
***
***
Tad jau Laimīgu Jauno gadu!?
Vienmēr atrodas kāds, kam ļoti nepatīk, kad piemin svinēšanas “tik drūmā situācijā”, kādā mēs esam… Un bija arī man skumīgi un sāpīgi, bet draugs uzrakstīja šādas rindas: “Ja galīgi nav, ko svinēt, sviniet janvāra beigas. Tas nekas, ka beigas pēc nedēļas – sviniet visu nedēļu! “/Tā pa radio esot teikts/. Man iepatikās. Tad bija vēl laiks līdz janvāra beigām, bet man ātrumā uzrakstījās šāda rīmīte:
***
IkDienas svinēšana
Granātas nemetiet,
To sulu iedzeriet
Dienu nosviniet –
Priekā aizvadiet
Un ciemos aiciniet
Jau rītdien pat!
/Aija Štube/
***
Sakompilēju šādu uzsaucienu iedvesmai. Galvenokārt jau sev. Jo ko gan mēs citiem varam dot, ja mūsos nav prieka..vēl jo vairāk, ja mūsos ir dusmas, aizvainojums, naids, skumjas, rūgtums…Dot varam tikai to, kas mūsos ir…Tad varbūt apkārt tik maz laba, ka mūsos tas netiek kultivēts? Un prieks esot īpaša gudrība – lai katrs saprot kā prot!
***
***
Ja varētu, es jums par eņģeļiem rakstītu –
Par visu to saulaino, jautro un skaisto, kas ārpus…
Šīm cellēm, kur saule vairs neiespīd,
Un eņģeļi slēpj savas sejas aiz maskām,
Tās atklājot, izrādās – sen jau tur dēmoni ziemo…
Bet varbūt tikai apciemo
Radniecīgās dvēseles
Un cenšas tās nepārbiedēt?
Viņi prot arī dziedēt
Salauztās sirdis un zudušās cerības
Tur, kur izmestās mantas
Un vērtības nolietotās, neizprastās –
Apviļātās, izārdītās un aizmirstās…
Viņi tās atrod, atjauno un dāvā
Tiem, kam to trūkst.
TrūkumCietēji savā noskaņā savādā,
Nepazīst un aizgriežas projām,
Un turpina zīlēt savas ikdienas
Kafijas biezumos,
Savas izlietās alvas liekumos
Redz savas kaprīzes, raizes un to,
Ka drīz nebūs pat maizes…
Ka jākaro būs par to,
Kas katram dāvāts par brīvu…
Tādēļ šai vidē eņģeļi maskējas,
Reizēm pat nosmērējas,
Tiek lamāti, ķengāti, projām dzīti
Kā dimanti dārgi, neatpazīti,
Bet viņiem tas nieks,
Tiem nepielīp nekas lieks.
Tā, ka varbūt šobrīd pie tevis
Klauvē reiz projām aizsviestais prieks…
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•`Aija Štube—25.01.2014.*¨)
Lai prieks!
☼
Katrā lielajā ir mazais,
Mazā lielo ieraugām;
Un it visi mēs pret sauli
Ar sirdi tiecamies un augam!
/Aija Štube/
☼
Paldies sveicējiem – lai jums prieks un veiksme!
Pār sērsnas klājumu
Ar pūpolzaru rokās
Starp Pūpolsvētdienu un Lieldienām
rudraija 