***
Tā, kā Saule staro,
Mīlas liesmas gail.
Tāpat pilnmēnesī
Lidot mums nav bail.
/A.Š./
***
***
Tavs vaigs tik apaļš, bet bāls,
Labi saskatāms, tomēr pārāk tāls.
Un šaubos, ka kāda tevi apciemot vēlētos,
Varbūt vien sapņos un iedomās spēlētos –
Tavu gaišo un tumšo pusi
Izsekotu pavisam klusu.
No rīta teiktu – uz Mēness es biju!
Bet tam neviens neticēs – pieprasīs selfiju.
Sapņu selfijos zinātne atpaliek,
Tomēr mums nav bēdīgiem jāpaliek –
Fotošopi esot pat tie,
Kuriem zinātnē, vēsturē jāieiet…
Zināt ko nevaram, aprunāt nenāktos –
Pat ja uz Mēness kāds skumīgais pakārtos.
Tāda ietekme spīdeklim esot –
Nelīdzsvarotos pa gaisu nesot,
Kuri tad darot lietas baisas –
Ejot pa jumtiem, bet tajos ir plaisas…
Labāk liksim to Mēnesi mierā,
Paskatīsimies, kas notiks rītā.
Bet kad spīdekļi nomainīsies,
Logā Saules vaigs parādīsies.
Un varbūt kāds par to papriecāsies.
/Aija Štube/
***
***
Kas es iešu šonakt caur veco kapsētu
Iededz brīnumsveci un pretīm man nāc!
Tad es zināšu, ka tev izdevās eksperiments ar arsēnu,
Un pašlaik tu jaunu eksperimentu jau sāc.
*
Kad es šonakt iešu caur veco kapsētu un tevi,
Tu varbūt mani nepamanīsi,
Bet izjutīsi to, ko man devi –
Šī izjūta tevi paliekoši izmainīs.
*
Kad mēs šonakt iesim caur veco kapsētu,
Pilnmēness izgaismos tev ceļu.
Daudz šeit liesmiņu nelaikā apdzēstu,
Daudz mājās nenokļuvušu veļu…
/Aija Štube/
***
***
Mums apnika kāpelēt pa trapiem
Un tādēļ mēs aizgājām uz kapiem –
Tur klusums, tur daba un miers,
Tur neslapstās marodier’s.
*
Vai pasaules vērtības krājot
Nav sakrājies pārāk daudz
Tā visa, kas augšupkāpjot,
Liedz celties un justies, ka audz?
*
Mēs izrakām visam tam kapu,
Ko daudzi debesīs celtu,
Un sametām iekšā tās vērtības,
Kas der vien kā dzīves ērtības.
*
Trīs saujas smilšu izpaliks –
Šie atribūti citiem tiks.
Putekļus no sejām notraušam,
Un smiltis no tērpu krokām.
*
Kad apniks kāpelēt pa dzīves trapiem,
Nāc pie manis – aiziesim uz kapiem,
No kapličas akas ūdeni smelsim
Un pilnmēnesi spaiņiem dzersim!
/Aija Štube/
***