***

Vējš man izrauj lietussargu no rokām

Un iesviež peļķē, ar rudens lapām pilnā.

Pārvaru vēja pretestības spēku ar mokām,

Un drīz jau guļu ar izplestām rokām

Kaut kur starp peļķēm, lietussargu un mašīnām…

*

Uz mani kāds kliedz:”Vai tev dzīvība dārga?”

Manu seju mazgā lietus pavisam kluss.

“Kliedziet uz vēju” – skan mana balss tik vārga,

Man dārgāks ir miers, sen pāri plūst trokšņu kauss…

*

Kļūstu par rudens lapu, kas no koka atrāvusies krīt,

Un krītot virpuļo vēja vadītā dejā.

Lapu kaudzītē pamodīšos jau rīt,

Lietus atkal klauvēs manā kļavlapas sejā…

*

“Vai tev šī dzīvība nebija dārga?” – jautās dabas gari,

Un es teikšu, ka nē, jo paļaujos uz pavasari.

Ja kāds sacīs: ”Šeit glābiņu atrast vēl vari”,

Es pasmaidīšu kādam un teikšu:”Tā pats arī dari!”

/Aija Štube/

***