***
Mani šķietamie draugi,
Jūs par klupšanas akmeņiem kļuvāt,
Un raugi – nu jau nāve ir stipri tuvāk,
Nekā bija pirms jums.
*
Jūsos – nobriedušos vīros,
Manā uztverē saprātīgos,
Palīdzēt reāli sološos
Ar pavisam naivu nolūku
Meklēju mani pametušā tēva padomu.
*
To vietā, laikā nesaņēmu.
Un drošību, un mīlestību,
Kuras tik ļoti trūka,
Ka turējos pie salauztas smilgas,
Un pat tā man spēkus deva…
*
Bet jums bija cita ideja par dzīvei.
Manas ilgas – slimīgs murgojums,
Mana palīdzība, sniegta no sirds,
Atbildē – kārtējais uzbrukums!
Un kārtējais sabrukums…
*
Nu jau par vēlu – spēka vairs nav,
Nāves miera dvašu jau jūtu,
Bet toreiz – pirms gadiem divdesmit,
Nebija vēl par vēlu – un jums bija laiks!
*
Uz mani nedrīkst kliegt!
Es saprotu arī nepateikto,
Bet ļauno, uzbrūkošo
Nespēj nosargāt tā dzelžu sēta,
Ko izlaupīja vēl mazai man svešie…
*
Nu esmu gudrāka.
Man elles draudi – nieks.
Es atšķiru, kas ienaidnieks, kas draugs.
Vien Savējos es satikt vēlējos,
Bet pārdzīvotais nu jau to man liedz.
*
Mana dzīve paiet kā cellē,
Kaut tāda nav mana daba:
Dzīve un Mīla un Brīvie Cilvēki sauc –
Žēl, ka ne mani…
*
Šai vidē, starp Svešiem
Izrauties neļaujot,
Lemjat vientulībai
Stindzinoši saltai.
*
Līdz izmisumam
Jācīnās dvēselē
Palikt Baltai!
Un nekļūt saltai
Pret jums…
/Aija Štube/
***

