Sāpes

sāpes.s

***

Ir jau labi, ir jau labi,

Kamēr cilvēks sevi jūt,

Kamēr sāpes nesaskalda:

Kas tu esi, un kas jūt.

Pāri gribai sāpes valda –

Dzīvē “Nebūt” pārspēj “Būt”,

Un lai turētos pie malda,

Nākas miera zāles gūt…

Atkarība!? Netikumi?! –

Saka tie, kas neizjūt

Pat ne simto mikrodaļu

Sāpju, kuras liek man kļūt

Par to izmisuma pilno,

Kurai “Nebūt” nokauj “Būt”.

/Aija Štube/

***

(Bilde no manas iemīļotās filmas Melancholia, kas ir ir 2011. gada zinātniskās fantastikas psiholoģiska drāma, ko režisējis dāņu režisors Larss fon Trīrs. Dzejolis arī nav no šī gada…)

Pasakā

Pasakā...

***

Kad apkārt dzīve sevi apliecina,

Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,

Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,

Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.

*

Lai no malas varu dzīvi vērot

Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”

Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,

Mana esība ir iegrimt Pasakā.

*

Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,

Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,

Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,

Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.

*

Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,

Laimes māte svētību man dod.

Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos

Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.

*

Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,

Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,

Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,

Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.

/Aija Štube/

***