***
Viņa atkal atnāca pēc manas dzīvības.
Teicu: Ņem, ja nekā cita nav ko darīt!
Viņa atcerējās kaut ko steidzamu,
Un, pirms aizcirta durvis, nosvepstēja:
“Nu tad parīt!”, un projām bija.
Tā manas brūces lēnām dzija.
Labi, ka viņa nav no attapīgajām.
Parīt būs tāpat.
Vai nebūs..
/Aija Štube/
***


