***
Reiz dzīvoja cilvēks,
Kurš nekad
Laimi nebija jutis.
Visi no viņa novērsās,
Suņi uz viņu rēja,
Dāvanas viņš
Nebija saņēmis
Par svētkos.
Cilvēks naidīgi
Uz citiem skatījās,
Suņiem svieda
Ar akmeņiem,
Dāvājis viņš
Nevienam neko
Nekad nebija.
Tāds tas
Nelaines iemesls
Sen jau bija.
Kāds pateica:
Laiks pārmaiņām –
Sāc pirmais
Dāvāt smaidu
Bet naidu
Pārveidot par
Pieņemšanu.
Cilvēks pamēģināja.
Un pirmo reizi mūžā
Sajutās laimīgs!
/Aija Štube/
***
***
Ja es pa pusei tikai cilvēks esmu,
Vai cilvēcības likums mani skar?
Es dzīvās dabas daili sevī nesu
Kas Brīvo cilvēkgribu ietvert var.
*
Es mīlu tā, kā cilvēkam nav dots –
Ar visu sevi – katru šūniņu.
Tas naids, kas apkārt, šķiet, nav pamatots.
Tad kādēļ nebeigt ciešot radīt viņu?
*
Man jūsu naida bultas laupa spēku,
Jo pretī sūtu mīlestību – cik vien var!
Es nenosaukšu to, ko darāt jūs par grēku,
Vien atgādināšu – neviens šai karā neuzvar!
/Aija Štube/
***
***
Aptumsis Mēness gaišā dienas laikā.
Skatieties katrs viens otram vaigā –
Varbūt tur vilkatis cilvēka veidolā
Staigā ar neziņu, kas jums padomā.
*
Cik daudz kontroles pašiem pār sevi
Situācijās, kad balso pret tevi?
Ja tu baro tad naidu un postu,
Rīt jau pārvērtīsies, lai kostu.
*
Runā toleranti, bez naida,
Tātad miers tavā dvēselē gaida –
Gaida to dienu, kad nebūs vairs azotēs
Paslēpti ieroči, glabāti pagultēs…
/Aija Štube/
***
***
Kaut agresori par kariem runā, domā un spriež,
Uz naidu citus kurina – kas pašu dvēseles grauž.
Zinātne, Kultūra, Daile pasauli tālāk griež,
Un tos, kuri provocē tautas – atkritumos sviež.
*
It visur uzvarēs Daile – saullēkti, ziedi un smaids,
Ar vīteņiem apaugs tanki un balti apsnigs naids.
Un skolās tiks mācīts par Ceļu, kā laimīgam cilvēkam kļūt,
Un daudzi sapratīs domu – ar SirdsBalsi vienotiem būt.
*
Jau gadsimts būs cits un svētki par godu Uzvarai būs.
Šī Uzvara pār naidu par laimes atslēgu kļūs.
Būs skolām misija cita – mācīt, domāt un lemt,
No bezgala zinību akas prast Patiesību smelt.
/Aija Štube/
***
rudraija 