***
Miljoniem nažu asmeņi
triecas manī,
un man jāiemācās klusēt,
pat smaidīt
un teikt, ka viss kārtībā…
bezspēks spiež gulties
un vēlēties nepamosties,
bet sāpes pavēl celties un iet,
un refleksijā no tām,
reizēm “aiziet ciet”,
jo cik tad var izturēt
miljoniem nažu asmeņu
un vēl smaidīt,
pārmetumus uzklausīt,
ka smaids pārāk nedabisks,
nenākot no sirds,
tam esot kaut kas apakšā slikts:
liekulība, meli un
varbūt āža kājas nagi,
raganas slota
vai kalašņikovs…
un tas viss tikai tādēļ,ka sāpes
tūkstots gabalos plosa
un visi apziņas spēki
un saprāts jākoncentrē,
lai izturētu dienu pēc nakts,
un nakti,pēc dienas,
pārstājot jautāt:
par ko un kāpēc?
jo loģisku atbilžu vienkārši nav.
un tu skaidri zini,
ka nevienam nevajag
tavas sāpju emocijas-
katram ir pašam savas
skrambas un nobrāzumi,
ja gadās,kas smagāks,
tad labāk no tā visa tālāk –
ka nepielīp…
/Aija Štube/
***
rudraija 