***

Tad ienāk tev prātā doma izmisīga,

Ka izmaiņas, kuras vēlies tu un citi,

Ir vienkārši kārtējā ilūzija,

Lai sabiedrības veiksmīgo daļu

Pārņem jebkādas pārmaiņas misija.

Lai lido idejas, lai notiek rosība –

Viņi vēl nezin, ka tā ir šķietamība –

Pieļaujamā brīvība rāmī,

No kura iziet var pa divām durvīm –

Pievienojoties pašu kritizētajiem,

Saprast, ka tur tu nemainīsi neko,

Parādīsi zināmo, pašsaprotamo

Tiem, kas to visu ārpusē jau zin.

Un saņemsi pārmetumus,

Ka nedari neko, izņemot to…

Otra izeja ir pamest

Šķietamās brīvības rāmi,

Paceļot ar lidmašīnu un prāmi,

Saprast, ka jādzīvo ātri,

Lai par tavu aktualitāti

Nekļūtu vecums un viss,

Kas ar to komplektā nāk:

Nabadzība, slimības, vientulība

Pansionātā vai citur –

Ir varianti, bet tik un tā

Ne visiem šeit laime ir brīvībā,

Bet ilga dzīve jānes kā krusts,

Kurā var pakārties, kad nasta par smagu.

Vēl pačukstēšu par variantu trešo,

Tikai mājienu došu – šeit pārāk daudz svešo…

/Aija Štube/

***