***
Ja es pa pusei tikai cilvēks esmu,
Vai cilvēcības likums mani skar?
Es dzīvās dabas daili sevī nesu
Kas Brīvo cilvēkgribu ietvert var.
*
Es mīlu tā, kā cilvēkam nav dots –
Ar visu sevi – katru šūniņu.
Tas naids, kas apkārt, šķiet, nav pamatots.
Tad kādēļ nebeigt ciešot radīt viņu?
*
Man jūsu naida bultas laupa spēku,
Jo pretī sūtu mīlestību – cik vien var!
Es nenosaukšu to, ko darāt jūs par grēku,
Vien atgādināšu – neviens šai karā neuzvar!
/Aija Štube/
***
***
Senos laikos šodien teica: “Slava armijai!”
Kādai armijai ir slava? Kāpēc šodien karo?
Sen jau bija jānotiek lielai pārmaiņai,
Bet to kavē – pārāk daudzas sistēmas tā baro.
Apsveikt tos, kas iet par naudu “svešiniekus” šaut?
Varbūt viņu domāšana prasa izlaupīt un kaut?
*
Goda vīru atbalstu pašu zemē gaida.
Sievas, mīļotās un mātes, kuras svešie baida.
Lai ir vīriem Vīru griba, vara, zināšana!
Neizpaliks arī svētkos tautas dziedāšana!
/Aija Štube/
***
***
Kreatīvi cilvēki miegā
Ar kilogramos svērtās
Kultūras ķieģeļiem
Atraktīvi mētājas.
Asinis sniegā
Par sārtām rozēm pārvēršas.
Tu pamodies un priecājies,
Ka sniega sega silda,
Kad atmiņas par dzīvību
Svarīgu funkciju pilda.
Motivācija priekam teic – Jā!
Ļuj nogrimt naidam kara ārprātā,
Ģenerāļus ieslēgt sestajā palātā,
Iedot otiņas, lai glezno
Sārtas rozes uz sienām
Ar savām un upuru asinīm.
Tas taču būs kreatīvi,
Vai ne?
/Aija Štube/
***
***
Klusums un zvaigznes tālumā
Spīd debesīs melnās.
Jo pasaulē šajā tā iekārtots,
Ka gaisma tumsā spīd,
Bet gaismā pat gaišie tēli
Met spocīgas ēnas…
*
Klusums un siltums istabā –
Tīkams un piemīlīgs.
Jo pasaulē šajā tā iekārtots,
Ka siltumu salā novērtē,
Bet no draudoši karstās vasaras
Jau tagad baidās…
*
Klusums un sirdspuksti tavi
Mieru un drošību iedveš.
Jo pasaulē šajā tā iekārtots,
Ka mieru visstiprāk alkst karā,
Bet karojot tā pa īstam
Novērtēt iemācās mieru.
/Aija Štube 05.03.2014./
***
/Aija Štube –
22.02.2014./
rudraija 