***
Aprīlis dod tikai nojausmu
Par ziedēšanas neprātu
Un spožās saules gaismu.
Vēl tikai jāatrod jēga
No lietus un brāzmu rēga,
Dienām pelēkām,
Īpaši pilsētās,
Kur nezied vizbuļi
Un sniegpulksteņi.
Vien putni ligzdas vij
Un varbūt vienīgie
Dara pareizas lietas
Skaidri apliecinot:
Viss ir labi!
Dzīve turpinās!
Nekādiem šķērmiem
Aprīļa jokiem
Nav vietas!
/Aija Štube/
***
***
Drīz es pazudīšu
Kā dvēsele gaistošā miglā,
Un tas, kas paliks
Pārvērtīsies mocībā ilgā.
Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,
Kad katra šūna iznīcību jūt?
Kam turēt tādu nastu,
Ja viss ir slēgts,
Ir nepieejams arī saules lēkts,
Jo redzamais par neredzamo kļuvis,
Viss skaistais, mīļais
Bezdibenī zudis.
Ir atlicis vien apvalks novalkāts.
Un ko tur slēpt –
To labāk sadedzināt,
Kaisīt mākoņos
Un rožu krūmos zaļos,
Jo tie vēl ilgi zaļos
Prieku izstaros.
Tiem par mēslojumu kļūšu.
vairs nav ko apliecināt,
Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”
Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?
/Aija Štube/
***
***
Senlaicīgā rāmītī
Mona Liza smaida.
Tavā viedā sapnītī
Jautājumus gaida.
*
Viņa būs tavs orākuls –
Pajautā par jēgu,
Kādu dod tavs pārākums,
Pārvērties par rēgu?
*
Kādēļ dabas likumi
Neietekmē tevi?
Iekodēti tikumi:
Paceļot, cel sevi!
*
Vai tā doma tava ir,
Kura ceļā vada?
Ja no troļļiem neatšķir
Cilvēkus, kas rada?
*
Kāpēc laimi meklējot,
Nelaime nāk klāt?
Un ar mietu pamājot,
Sāk tev līdzās slāt?
*
Sākot uzdot jautājumu,
Atbildi jau zini,
Nogurušo orākulu
Mierā liec un svini.
*
Svini savu apskaidrību,
Mieru, zinātkāri,
Raidot smaidu dziļdomīgu
Monai Lizai pāri…
/Aija Štube/
***
rudraija 