To, kā dzīvo vairākums cilvēku, es saucu par komu. Kad tu it kā esi šeit, bet vienlaikus tevis šeit nav. Tu nemitīgi mēģini kaut ko saprast par sevi un dzīvi, bez apstājas meklē veidus un ceļus, kā to izdarīt, skaties apkārt visos virzienos, bet bieži vien nekas nemainās, nekas nepalīdz. Kāpēc? Jo tu meklē tikai ārpusē, bet šie paniskie meklējumi nedod iespēju pa īstam satikties ar sevi.
Meditācija, protams, ir labs veids, kā nomierināties un pieklust, tomēr lielākoties meditācija ir brīdis skrējienā, kad mēģini sevi pacelt kaut kādā garīgi augstākā stāvoklī. Tu skrien, skrien, uz brīdi apsēdies, paklusē, kļūsti garīgs, tad atkal skrien, skrien, un nekas nav mainījies.
Man labāk patīk realitāte. Redziet, es pieskaros šim kokam pirmo reizi! Es noglāstu tā stumbru, es to apzinos, esmu saskaņā ar šo brīdi.
Atbrīvojiet ķermeni un ļaujiet tam izjust savu spēku. Pārstājiet domāt par šo spēku, bet izjūtiet to!
Cilvēki nemitīgi ceļo no pagātnes uz nākotni un nemaz neapstājas tagadnē. Problēmas esksitē tikai galvā. Mēs esam atkarīgi no problēmām, mēs paši tās nepārtraukti radām. Mēs nepārtraukti runājam par savām problēmām ar citiem, bieži tas ir vienīgais veids, kā komunicējam. Mēģinām citiem pastāstīt par savām problēmām, bet tie citi tikai izliekas, ka klausās, jo viņiem ir pašiem savas problēmas. Tā iegūstam šķietamu apstiprinājumu tam, ka šīs problēmas ir īstas, lai gan patiesībā tās neeksistē.
Attiecības, draudzība – tie ir kuģi. Un tiem ir paredzēts nogrimt. Savas attiecības ar citiem būvējam, jo baidāmies būt vientuļi, jo neesam saskarsmē paši ar sevi. Attiecības parasti lielākoties ir bēgšana no sevis. Cilvēkam nav saskarsmes ar sevi, viņš nav laimīgs, nemīl, un viņš meklē mīlestību citā cilvēkā, bet otrs varbūt dara tāpat. Atrodiet vispirms sevi savā dzīvē!
Katrs dzīvo savu dzīvi un ik pa laikam satiekas, bez pagātnes, bez nākotnes. Šajā brīdī un katru reizi kā pirmo.
Jāizkļūst no ietekmes, no piesaistes pieredzei. Cilvēki mēģina atrast sevi, apmeklējot dažādus garīgos seminārus, tiekoties ar garīgiem cilvēkiem, bet tā ir tikai došanās projām no sevis, kārtējā pieredze, sveša programma.
Kas ir cerība? Tā ir skatīšanās nākotnē, ko diktē prāts. Laika nav, vecuma nav, tāpēc arī tā formula, kā nonākt saskarsmē ar sevi, visiem ir viena. Elpo, apstājies, paklusē, esi šeit. Jūti, cik šis brīdis ir skaists?
/no sarunas ar Neeru/
rudraija 