***
Savās ellēs dēmoni mīt
Jo ļaudis allaž grib projām tos dzīt,
Bet dēmoni pieņem eņģeļu skatu
Un smejas par cilvēku neprāta faktu.
*
Tie pārvēršas katru reizi par citu
Gaismas eņģeli, kam ļaudis tic,
Un vajag lielu paškritiku,
Kas nepieņem to, kad ierodas cits.
*
Dēmoni evolūciju grauj,
Cilvēkiem muļķības iedvešot.
Tad labāk, lai velns viņus rauj,
Iedomu pilis sagraujot!
/Aija Štube/
***
***
Aizlauztiem spārniem
Eņģeļi lidot mēģina.
Salauztām sirdīm
Cilvēki dzīvo
Un ilgojas pēc spārniem,
Lai aizlidotu tur,
Kur nesāpina nekas.
Eņģeļiem spārni
Pa zemi velkas,
Uzsūcot šīs zemes dubļus,
Kļūst netīri un smagi.
Un neviens vairs viņus
Nenosauc par eņģeļiem…
Cilvēki un eņģeļi
Ilgojas pēc rītdienas gaismas.
Nekas nenāk tāpat “no gaisa” –
Debesīs ir radusies plaisa…
/Aija Štube/
***
Notis šiem vārdiem:
***
Mēs kritām kopā ar eņģeļiem,
Tikai nokritām zemāk,
Jo bijām augstāk
Par tiem.
Tādēļ eņģeļi joprojām
Bauda “savas paradīzes”
Priekšrocības
Un reizēm uzklausa kādu
Lūdzēju.
Paļauties uz eņģeļiem
Būtu pārāk naivi,
Bet cilvēkiem tas
Ir vispārraksturīgi.
Pielejas ar grādīgo,
izsauc eņģeli,
Bet nezin, ka atnāca
Ļarva no miroņa,
Kas nevar atrast
Mieru tajā pusē
Jau neskaitāmus
Garus gadus.
Ļarva pabarojās,
Dzērājs izgulējās,
Dzīve turpinājās.
Kas mainījās?
Kāds bija mērķis?
/Aija Štube/
***
***
Ja varētu, es jums par eņģeļiem rakstītu –
Par visu to saulaino, jautro un skaisto, kas ārpus…
Šīm cellēm, kur saule vairs neiespīd,
Un eņģeļi slēpj savas sejas aiz maskām,
Tās atklājot, izrādās – sen jau tur dēmoni ziemo…
Bet varbūt tikai apciemo
Radniecīgās dvēseles
Un cenšas tās nepārbiedēt?
Viņi prot arī dziedēt
Salauztās sirdis un zudušās cerības
Tur, kur izmestās mantas
Un vērtības nolietotās, neizprastās –
Apviļātās, izārdītās un aizmirstās…
Viņi tās atrod, atjauno un dāvā
Tiem, kam to trūkst.
TrūkumCietēji savā noskaņā savādā,
Nepazīst un aizgriežas projām,
Un turpina zīlēt savas ikdienas
Kafijas biezumos,
Savas izlietās alvas liekumos
Redz savas kaprīzes, raizes un to,
Ka drīz nebūs pat maizes…
Ka jākaro būs par to,
Kas katram dāvāts par brīvu…
Tādēļ šai vidē eņģeļi maskējas,
Reizēm pat nosmērējas,
Tiek lamāti, ķengāti, projām dzīti
Kā dimanti dārgi, neatpazīti,
Bet viņiem tas nieks,
Tiem nepielīp nekas lieks.
Tā, ka varbūt šobrīd pie tevis
Klauvē reiz projām aizsviestais prieks…
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•`Aija Štube—25.01.2014.*¨)
***
Vai eņģeļi mēdzot būt ļauni?
Drīzāk tie – vienmēr nebēdnīgi jauni
Un atkrīt tiem rūpes tādas,
Kā ikdienas un svētku tērpu kārtas.
***
Eņģeļi skumjas nesaprot?
Drīzāk tie kliedēt tās prot!
Sidraba balstiņās smejot,
Ik sirdi tie aicina dejot!
***
Vai eņģeļi no nelaimēm brīdina?
Drīzāk prom no tām vilina.
No pasaulēm, kurās mēs mītam
Sauc dzīvot uz tām, kas noDerēs Rītam!
*´¨)
¸.•´¸.•*´¨) ¸.•*¨)
(¸.•´ (¸.•` Aija Štube-12.01.2014.)
rudraija 