***

Miljoniem nažu asmeņi

triecas manī,

un man jāiemācās klusēt,

pat smaidīt

un teikt, ka viss kārtībā…

bezspēks spiež gulties

un vēlēties nepamosties,

bet sāpes pavēl celties un iet,

un refleksijā no tām,

reizēm “aiziet ciet”,

jo cik tad var izturēt

miljoniem nažu asmeņu

un vēl smaidīt,

pārmetumus uzklausīt,

ka smaids pārāk nedabisks,

nenākot no sirds,

tam esot kaut kas apakšā slikts:

liekulība, meli un

varbūt āža kājas nagi,

raganas slota

vai kalašņikovs…

un tas viss tikai tādēļ,ka sāpes 

tūkstots gabalos plosa

un visi apziņas spēki

un saprāts jākoncentrē,

lai izturētu dienu pēc nakts,

un nakti,pēc dienas,

pārstājot jautāt:

par ko un kāpēc?

jo loģisku atbilžu vienkārši nav.

un tu skaidri zini,

ka nevienam nevajag 

tavas sāpju emocijas-

katram ir pašam savas

skrambas un nobrāzumi,

ja gadās,kas smagāks,

tad labāk no tā visa tālāk – 

ka nepielīp…

/Aija Štube/
***