ƸӜƷ•*”˜˜”*•.ƸӜƷ•*”˜˜”*•.ƸӜƷ•*”˜˜”*•.ƸӜƷ
Rudens pirmā diena
Pildīta ar gaismu
Un mazliet ar skumjām
Pirmo kļavlapu sārts
Kā ironisks sveiciens
No vasaras,
Kura aizejot
Sadedzina aiz sevis
Visus ziedu tiltus.
/Aija Štube/
ƸӜƷ•*”˜˜”*•.ƸӜƷ•*”˜˜”*•.ƸӜƷ•*”˜˜”*•.ƸӜƷ
Skan sena melodija
Man atmiņā tava seja…
Šī ir dāmu deja –
Ejam!
*
Es nedomāju par sekām.
Ļaujos vienreizības mirklim aklam.
Smieklu šautras kā bultas
Ielido sirdī tavā.
*
Mēs krītam atvarā
Nu jau katrs savā
Laika varā
Līdz dzelme mūs
Savienos Mūžībā
Vai šķirs.
/Aija Štube/
Pār pielijušām ziedu pļavām,
Uz taureņu samirkušiem spārniem,
Pie mākoņvolānu svārku maliņas pieķēries
Ar saules stariem paslēpes spēlē jūlijs…
/Aija Shtube/
Jūra dzirkstī kā šampānietis
Jūnija saulei pie kājām…
Tik liela brīvība, ka
Gribās pacelties iedomu spārnos
Un lidot līdzi kaijām…
(Aija Štube)
Kad ieraudzīju šīs spāņu mākslinieka Vincentes Romero Redondo gleznas no cikla Jūra, sievietes, saule – izjutu dejavu – un uz mirkli atrados tur, lai gan nekad neesmu bijusi Spānijā…
rudraija 