***
Mēs skrienam caur brikšņiem,
Saduramies ar ērkšķiem,
Mēs pakrītam tā,
Ka ar seju melnzemē.
Mūsu basās kājas sen pieradušas
Pie čiekuru, akmeņu masāžas,
Un tērpi nav bārbiju kleitas.
Mēs vienkārši brīvību baudām
Mūsu zemes brīvajā dabā,
Un pat, ja mums sāp,
Mēs dvēselēs smejam,
Jo tā mēs jūtam galveno –
To, ka dzīvojam!
/Aija Štube/
***

