***

Tas smagums un skumjas reiz akacī grims,

Un miera ostā piestās miera kuģis.

Ļaunums un draudi, uzbrukumi rims,

Zem kājām būs stabils bruģis.

*

Eksistenciālais izmisums dekadencē dzen,

Kur vien skaties – lēti šovi, veikali ar kiču.

It kā jau tas izdzīvots un saprasts sen,

Bet sirdī nepieņemts, dod kaudzi jaunu skiču.

*

Ar to, kā varētu būt, kā Cilvēki Daili rada!

Tas nemaksā gandrīz neko – vien gribu labu.

Bet apdziest šie centieni – daudzi grib, lai tos vada,

Un no senajiem laikiem vēl pārāk daudzi “tabu”.

*

Kādēļ pētāt Saules aptumsumus?

Kādēļ Pavasara saulgrieži nav sirdī?

Un dzirdu tik daudz skarbus iebildumus,

Kuri paši sevējos ar indi labprāt dzirdī.

*

Un neticība pārņem – nav šeit cilvēkvide,

Kas izmaiņas uz labu spētu vest.

Bet varbūt vāja kļuvusi man dzirde,

Ja visus agresorus gribas katlā mest.

*

Lai vārās, izvārās un mieru rod,

Un tad varbūt nāks arī saprašana,

Ka ne jau sīki strīdi uzvaru mums dod,

Bet tieši kara cirvju aprakšana.

/Aija Štube/

***