***
Svētkus cilvēks rada pats,
Svētku sajūtu sevī jūtot.
Ja tādas nav, palīdzēs prāts,
Izklaidēs, salūtos jūsmot.
*
Maizi un izpriecas – visos laikmetos
Cilvēki pieprasa, meklē un tirgo.
Pilsētu svētkos valstī un ciematos,
Galvenais jautrības krāsas lai mirgo!
*
Svētkos uzspiestos tīk man būt vienatnē,
Jau kādu laiku šai trakajā pasaulē.
Tauta lai līksmo, kā katrs to prot,
Man īsti nepatīk liekuļot.
/Aija Štube/
***
***
Kaut tagad esmu Tumsā,
Sen zinu, Gaisma kur mīt,
Kamēr tūkstoši Tumsas priekšā,
Kā Gaismai tai ticot, krīt.
*
Es spēlējos tā, kā nebija atļauts dieviem,
Un šo to iemācījos no saviem sviedriem,
Vai jūsu “labdarību” īstais vārds nav uzdzīves,
Kurās jūsu rotaļlietas – aizmigušo dzīves?!
*
Reiz Zinošie labticīgos atdeva Tumsas garam,
Un ironiski pateica: “Kā gribam, tā daram, jo varam!”
Bet tagad uz balta mūrīša sēžot jūs sakāt:
“Tos tumšos draņķus sen vajadzēja pakārt!”
*
Es slīku un iemācījos elpot zem ūdens,
Ledus vāku pāragri uzlika aukstais rudens…
Kā domājat, cik vērta ir jūsu “eņģeliskā” elpa,
Ja ar vārdiem bez darbiem piesārņota kārtējā telpa?
*
Manā sirdī līdz spalam iedūrās asmens,
Galvu šķaidīja no muguras mests akmens…
Lai jums visas “labdarības” taisnīgi atmaksātas tiek!
Tā ne es, bet Likten’s pateikt liek!
/Aija Štube/
***
***
Miljoniem nažu asmeņi
triecas manī,
un man jāiemācās klusēt,
pat smaidīt
un teikt, ka viss kārtībā…
bezspēks spiež gulties
un vēlēties nepamosties,
bet sāpes pavēl celties un iet,
un refleksijā no tām,
reizēm “aiziet ciet”,
jo cik tad var izturēt
miljoniem nažu asmeņu
un vēl smaidīt,
pārmetumus uzklausīt,
ka smaids pārāk nedabisks,
nenākot no sirds,
tam esot kaut kas apakšā slikts:
liekulība, meli un
varbūt āža kājas nagi,
raganas slota
vai kalašņikovs…
un tas viss tikai tādēļ,ka sāpes
tūkstots gabalos plosa
un visi apziņas spēki
un saprāts jākoncentrē,
lai izturētu dienu pēc nakts,
un nakti,pēc dienas,
pārstājot jautāt:
par ko un kāpēc?
jo loģisku atbilžu vienkārši nav.
un tu skaidri zini,
ka nevienam nevajag
tavas sāpju emocijas-
katram ir pašam savas
skrambas un nobrāzumi,
ja gadās,kas smagāks,
tad labāk no tā visa tālāk –
ka nepielīp…
/Aija Štube/
***
***
Tu pazudīsi kaut kur starp tumsu un rīta blāzmu –
Tāpat kā ieradies šajā pasaulē,
Un domāji, ka šeit viss ir savādāk,
Bet izrādījās, ka savādāka esi tu pati…
Pasaule pieprasa standartu, tādēļ tevi tā lauza,
Par sīku detaļu milzu mehānismā sauca,
Iedvesa ikdienu un mācīja, kā pareizāk par tādu kļūt,
Bet tu izziņas kārā degsmē, kriti no mehānisma ārā,
Un devies tur, pati nezini kur – kur intuīcija vai deguns rāda.
Mehānismi dusmojās, draudēja, klāstīja – tā neesot labi,
Un dusošo cilvēku standartos iekļauties nākšoties,
Citādi tevī un viņos tāpat problēmas sākšoties.
Un sākās, jo neiekļāvies, dažā atmodas process bija jau sācies,
Un mehānismi sāka saprast, ka var arī savādāk – brīvāk,
Var neiekļauties, izlauzties, domāt, sapņot un lidot,
Un galu galā tā pavisam brīvi – bez bailēm – dzīvot.
Bet atnāca stiprāki kontrolieri – samala arī viņus…
Tā vēsture atkārtojas, bet atmiņa izdzēsta tiek,
Lai par Brīvībā piedzīvoto pat nojautas nepaliek.
Šai pasaulē nevalda rasisti, fašisti, komunisti, anarhisti,
Šai pasaulē valda disciplinēti hierarhiski mehānismi –
Ar laiku tie samaļ jebkuru Brīvo.
It īpaši, ja esi viens…
Bet, ko lai dara, ja savējie tikai tēlo, ka “pamodušies”,
Ja patiesībā mehānismi viņiem tam noticēt liek,
Lai tālāk jau viltus savējos sūta, kur samalti tiek
Visi tie, kas šiem viltniekiem notic kaut brīdi…
Viens neesot karotājs, pat, ja ar mieru tu nāc.
Ja apkārt aizmigušie nomodā esošus tēlo,
Kaislīgas scēnas tēlo un tevi vēl žēlo…
Cik ļoti tas apnicis – ne dzīvot, bet dzīvot TĀ,
Kā pareizi to darīt liek mehānismā…
Un tādēļ, kad piegriezīsies nu jau pavisam,
Neizstāstot savu dzīves stāstu nevienam mehānismam,
Ne trollim eņģeļa maskā, ne pārgudram bārdainim,
Tu pazudīsi starp tumsu un rīta blāzmu.
Un es ceru – tu atradīsi pasauli, kurā sapratīs tavu stāstu…
/Aija Štube/
***
***
Aptumsis Mēness gaišā dienas laikā.
Skatieties katrs viens otram vaigā –
Varbūt tur vilkatis cilvēka veidolā
Staigā ar neziņu, kas jums padomā.
*
Cik daudz kontroles pašiem pār sevi
Situācijās, kad balso pret tevi?
Ja tu baro tad naidu un postu,
Rīt jau pārvērtīsies, lai kostu.
*
Runā toleranti, bez naida,
Tātad miers tavā dvēselē gaida –
Gaida to dienu, kad nebūs vairs azotēs
Paslēpti ieroči, glabāti pagultēs…
/Aija Štube/
***
***
Kādēļ mēs vispār vēl runājam?
It kā svarīgas tēmas cilājam.
Tu joprojām centies pierādīt,
Savu pārliecību citiem iestāstīt.
*
Tu saki:”Cilvēks cilvēkam sargs”.
Kas ir “cilvēks”? – definējums bargs.
Visus kritērijus, kurus cieni tu,
Citiem liec par obligātu postulātu.
*
Un viss jau kaut cik labi būtu,
Ja šiem kritērijiem pats tu atbilstu…
Tad, lai “vecos grēkus” noslēptu,
Uzcel agresīvu aizsargbarjeru.
*
Pamācīt tev patīk tos, kas visam tic,
Noliedzot idejas, kuras izvirza cits.
Vienmēr kaislīgi tev patīk koķetēt,
Dzīves spēlēs centies uzvarēt.
/Aija Štube/
***
***
Ceturtais oktobris – nemierīgs prāts,
Smadzenes skolotas reklāmās…
Viens otram prasa: “tu zini, par ko?
Kā atrast sarakstos patieso?”
Vai nav vienalga – izzīlē
“Gaismas dvēseli” vislabāko!
Kolāžu sistēmas salīmē,
Noliec svecīti baznīcā,
Lai ievēlēta tiktu tieši tā,
Kura staigājot sudrabā…
Rīmēt jau varu, cik tikai gribu,
Arī parādīt visiem pigu.
Darīšu tā, kā gribēšu pati –
Pāri tam visam trauc Dzīves rati!
/Aija Štube/
***
***
Uzausa diena – kā no īsta zelta,
Saule debesīs tronī celta!
Apgaismo pasauli,
Kam skumji raudi?
Ej ārā – rudens priekus baudi!
*
Gribi atsperties uz zaļa zara,
Bet visi trūd un brakšķ no svara…
Zemes pievilkšanās vara
Kādam prieku, citam sāpes dara…
*
Rudens pasaka vasarai – Čau!
Saule tik silta un zenītā nav.
Nāksies pieņemt rudens faktu
Ar visu toleranci un taktu.
/Aija Štube/
***
***
Tik ļoti tev gribās ko gaišu par laimi sacerēt,
Bet laime slēpjas aiz stūra un garu degunu rāda…
Ja notiek tā pārāk bieži, sāc lāstu šo iemīlēt,
Un melis šķiet ikviens – par prieku, kas tiekoties stāsta…
*
Tu saki: es redzēju baltu, bet manā pusē bij’ melns
Tas tēls, kuru tu jau pielūdz kā sektants līderi.
Vai tiešām uz Zemes jau šķiro: kas eņģelis, kas velns?
Cik daudziem tā “aizbrauc jumti” – gan koka, gan šīferi…
*
Ja ļoti gribās ko gaišu, tad ej un skaties uz Sauli,
Un atceries – arī uz Saules ir melni plankumi.
Bez viedokļa balti un klusi ir arī miroņa kauli…
Bet atceries, ka bez melnbaltā, ir krāsaini jaukumi!
*
Ir dāliju krāsainība un ikgada lapu zelts,
Ir tumsā kāds uguni kūris un vēsumā sildījies,
Ir apsūnojis akmens kā tronis Dabā celts –
Ar siltiem laimes mirkļiem tavs Kauss ir pildījies!
*
Kad Kausā nebūs vairs vietas – tā nektārs pāri līs,
Tu aizmirsīsi maldus, dzīves brūces ātri dzīs!
Lai Kauss ātrāk piepildītos, ir pagaidām darba daudz,
To darot, tu mācies atšķirt, saprast, mīlēt – tu audz!
/Aija Štube/
***
***
Kara cirvis ne vienmēr ir jāvicina.
Ja kāds saka: “miers”, var nebūt tur zemteksts nekāds.
Iet cilvēks garām un sirsnīgi pasveicina,
Jo diena ir laba un cilvēkam labs ir prāts.
/Aija Štube/
***
rudraija 