***
Nekas nepaliek bez sekām,
Pat, ja eju pēc bekām.
Laika likumiem tu seko,
Pat, ja nedari neko.
*
Es tavus vārdus gaidu:
Stundu, dienu, mēnesi…
Tu mani vienkārši aizmirsi,
Vai arī es tevi baidu…
*
Dzīve nav domāta bēdām,
Tad kādēļ to ir tik daudz?
Varbūt mēs bonusus pelnām,
Kurus izlietosim pēc tam?!
/Aija Štube/
***
***
Savās ellēs dēmoni mīt
Jo ļaudis allaž grib projām tos dzīt,
Bet dēmoni pieņem eņģeļu skatu
Un smejas par cilvēku neprāta faktu.
*
Tie pārvēršas katru reizi par citu
Gaismas eņģeli, kam ļaudis tic,
Un vajag lielu paškritiku,
Kas nepieņem to, kad ierodas cits.
*
Dēmoni evolūciju grauj,
Cilvēkiem muļķības iedvešot.
Tad labāk, lai velns viņus rauj,
Iedomu pilis sagraujot!
/Aija Štube/
***
***
Aizlauztiem spārniem
Eņģeļi lidot mēģina.
Salauztām sirdīm
Cilvēki dzīvo
Un ilgojas pēc spārniem,
Lai aizlidotu tur,
Kur nesāpina nekas.
Eņģeļiem spārni
Pa zemi velkas,
Uzsūcot šīs zemes dubļus,
Kļūst netīri un smagi.
Un neviens vairs viņus
Nenosauc par eņģeļiem…
Cilvēki un eņģeļi
Ilgojas pēc rītdienas gaismas.
Nekas nenāk tāpat “no gaisa” –
Debesīs ir radusies plaisa…
/Aija Štube/
***
Notis šiem vārdiem:
***
Mēs kritām kopā ar eņģeļiem,
Tikai nokritām zemāk,
Jo bijām augstāk
Par tiem.
Tādēļ eņģeļi joprojām
Bauda “savas paradīzes”
Priekšrocības
Un reizēm uzklausa kādu
Lūdzēju.
Paļauties uz eņģeļiem
Būtu pārāk naivi,
Bet cilvēkiem tas
Ir vispārraksturīgi.
Pielejas ar grādīgo,
izsauc eņģeli,
Bet nezin, ka atnāca
Ļarva no miroņa,
Kas nevar atrast
Mieru tajā pusē
Jau neskaitāmus
Garus gadus.
Ļarva pabarojās,
Dzērājs izgulējās,
Dzīve turpinājās.
Kas mainījās?
Kāds bija mērķis?
/Aija Štube/
***
***
Cilvēki labie,
Patiesību meklējošie,
Daudz ko zinošie,
Saprotošie…
Kādēļ vajājat mani?
Draudat ar iznīcību
Un atņemtu brīvību?
Ko ļaunu es jums daru?
Apveltu jūs ar varu?
Vai zināt, kas es esmu?
Es – daļiņa no jums,
Es esmu jūsu domas
Meditatīvās, skaistās
Un arī tās, kuras liek
Mani iznīcināt.
Es esmu šīs pasaules
Daile un prieks.
Vai tas kādam jau lieks?
Vai visi jau Modušies?
Tie, kuri Nomodā, nevajā mani,
Tie saprot – es Likteņa zvani.
Es jūsu Džonatans – Kaija.
Es – ilūzija Maija!
/Aija Štube/
***
***
Iet tā, ka pēdas nepaliek,
Paliek darbi, ko ikdienā dari.
Šādi cilvēki viens otru nesatiek,
Lai gan zin, ka ir līdzīgi Gari.
*
Šādi cilvēki neklausās lekcijas
Par viedumu, problēmām, dzīvi.
Viņi ik brīdi izdzīvo
Šajā mirklī pildīto brīvi.
*
Viņi nezīlē nākotni citiem –
Tiem izvēlē brīviem būs kļūt!
Projām no lasītiem maldiem –
Viņi māca Cilvēkam būt!
/Aija Štube/
***
***
Cūkas staigā pa pilsētu
Un apdraud cilvēkus.
Gaismas pilī tās apsargā.
No cilvēkiem tai skaitā…
/Aija Štube/
***
***
Dāvājiet cilvēkiem prieku.
Dāvājiet, pat ja jums nav.
Dāvājot dotais atdosies
Trīskārt vai desmitkārt.
*
Cilvēki pieprasa naudu –
Prieku nopirkšot paši.
Katram vajag šo baudu
Aši, aši, aši…
/Aija Štube/
***
***
Uz zemi un debesīm skatos un vēlos,
Lai labie ļaudis, nelaikā aizgājušie,
Augšām celtos!
Bet vēlme nepiepildāma
Un neziņa to vada.
Ir augšāmcēlies kādreiz kāds,
Kas debesīs sen valda.
Mierā vēro un neiejaucas,
Kad zemei pāri cilvēku neprāts traucas.
Tūkstošiem gadu cilvēki lūdz
Izbeigt ciešanas, karus,
Un sakiet, ko gribat, neredzu jēgu,
Skatīt cietēju, mirušo barus.
Cik ilgi vēl?
Ak, atvainojiet,
Šodien mēdz teikt citus vārdus –
Slavinošus, uzvarošus,
Paši tajos dzīvojot
Laikam jūtas droši…
/Aija Štube/
***
***
Tas smagums un skumjas reiz akacī grims,
Un miera ostā piestās miera kuģis.
Ļaunums un draudi, uzbrukumi rims,
Zem kājām būs stabils bruģis.
*
Eksistenciālais izmisums dekadencē dzen,
Kur vien skaties – lēti šovi, veikali ar kiču.
It kā jau tas izdzīvots un saprasts sen,
Bet sirdī nepieņemts, dod kaudzi jaunu skiču.
*
Ar to, kā varētu būt, kā Cilvēki Daili rada!
Tas nemaksā gandrīz neko – vien gribu labu.
Bet apdziest šie centieni – daudzi grib, lai tos vada,
Un no senajiem laikiem vēl pārāk daudzi “tabu”.
*
Kādēļ pētāt Saules aptumsumus?
Kādēļ Pavasara saulgrieži nav sirdī?
Un dzirdu tik daudz skarbus iebildumus,
Kuri paši sevējos ar indi labprāt dzirdī.
*
Un neticība pārņem – nav šeit cilvēkvide,
Kas izmaiņas uz labu spētu vest.
Bet varbūt vāja kļuvusi man dzirde,
Ja visus agresorus gribas katlā mest.
*
Lai vārās, izvārās un mieru rod,
Un tad varbūt nāks arī saprašana,
Ka ne jau sīki strīdi uzvaru mums dod,
Bet tieši kara cirvju aprakšana.
/Aija Štube/
***
rudraija 