***
Ja es pa pusei tikai cilvēks esmu,
Vai cilvēcības likums mani skar?
Es dzīvās dabas daili sevī nesu
Kas Brīvo cilvēkgribu ietvert var.
*
Es mīlu tā, kā cilvēkam nav dots –
Ar visu sevi – katru šūniņu.
Tas naids, kas apkārt, šķiet, nav pamatots.
Tad kādēļ nebeigt ciešot radīt viņu?
*
Man jūsu naida bultas laupa spēku,
Jo pretī sūtu mīlestību – cik vien var!
Es nenosaukšu to, ko darāt jūs par grēku,
Vien atgādināšu – neviens šai karā neuzvar!
/Aija Štube/
***
***
Jauno gadu uzsākot,
Visu netīro aiz sevis novāciet
Un garā brīvi lidojiet,
Jo zemes ļaunums tīros nepiesien.
Ļaunais jums vienmēr pāri iet
Pie tiem, kas savā haosā brien
No gaisa grābtiem pārmetumiem
Citiem virsū skrien!
Ja saprast, ko saku vēl vari –
Darba ir daudz – dari un radi
Cilvēcības promenādi!
Katram no jums un kopā –
Savējo Kopienā.
Ja svējo nav – dari viens,
Kamēr ceļu šķērsos
Otrs pavediens.
/Aija Štube/
***
***
Paceļoties augstumos,
Laižoties bezdibeņos,
Mieru sevī atradusi
Vēl neesmu nekad.
*
Varbūt lēcieni par strauju,
Spārnu vēzieni par asu?
Jautrībai nav vārdos vietas –
Izšūpojas “nervu lietas” –
Harmonijas šūpolēs
Kaut kas salūzis
Un brūk…
*
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk,
Jo miers – tas nav priekš manis!
Kad pazemībā palīdzību lūdz –
Ir augstprātīga instrukcija klāt:
Tā grupiņa neesot priekš manis…
*
Aitu bari aitām palīdz –
Palīdz brēkt un citas stumt,
Arī zombijiem tāds līgums.
Vai par to man nāktos skumt?
*
Cilvēcības pamazāk
Tad, kad garām ejot,
Ieraugām mēs Savējos,
Pasmaidām un tālāk skrejam.
Ja brūk, lai brūk, kam jāsabrūk…
/Aija Štube/
***
rudraija 