***

Es neticu tai karavānai, kas plašus tuksnešus vago

Un pa ceļam ar saldām ilūzijām ceļiniekus baro,

Stāstot par katra vēlamo miera ostu.

Ak tavu postu! Šīs ostas atšķiras kā nektārs no alus kausa!

Bet kāds mierīgi jāj uz strausa un stāsta pasakas,

Katram pēc viņa iztēles, katram pēc vajadzības…

Vai nemanāt sakarības starp pasaku un komunismu,

Uz kuru kā izslāpušos pēc pagātnes atmiņas dzen?

Tas nebija sen, bet aizmirsts ir pārāk daudz,

Un daudzi nikni jau sauc – es vēlos to atpakaļ!

Mieru, darbu, maizi, un, protams, izklaides,

Kuru līmenis parasti neceļas pāri alus pagraba galdiem.

Un ārstu, kuram par brīvu, ir “jālabo” nodzertās aknas,

Ir smadzeņu dakteri brīvi, jo tādu orgānu nav.

Vismaz tām masām, kam atbildības nasta

Saistās ar skolā sen dzirdēto – kaut ko no darvinisma…

Bet lai arī ticības trūkst, iekšā jums kaut kas rūgst,

Jo katram tik ļoti gribās tieši savu miera ostu,

Uzcelt sētu ap postu, kas apkārt kaimiņam valda,

Un dzīve, šķiet, būs ļoti salda, ja klātienē to neredzēsi.

Ja redzēsi internetā, radio, TV ziņās – tas tevi neskars,

Un otrpus ekrānam, tu droši rakstīsi komentāros:

Tas bars, kas karo, lai vēl savus aunus, klaunus un marionetes!

Bet karavāna pilsētu tuksnešus vago arvien, un baro ar cerībām,

Ka kādam, kas ticis pie varas, netrūks ne naudas, ne slavas.

Vēl kādam garīgās vietās paceļot gribās, ar pašbildēm palepoties:

Redz’, biju es Indijas tempļos, pie guru mācījos,

Un tagad ar tiesībām pilnām un sertifikātu aiz stikla,

Es būšu jūsu guru, dziednieks un viedais, un viss, ko vien vēlaties,

Tikai samaksāt protaties par semināriem un to, ka tāds esmu!

Tādas ir jūsu alkas, un katrs var saņemt, ko grib.

No tā, kurš šo karavānu uz maldu oāzi ved.

Un visi vedēju pielūdz, tā labā darbojas sen,

Un visus viņus tā darīt vien maldi un iekāde dzen.

Ik brīdi ik vienam ir iespēja – apstāties, pamest šos pūļus,

Jo laiki tādi, kad Uguns drīz skars apreibinātos salmu kūļus…

/Aija Štube/

***