***
Iet tā, ka pēdas nepaliek,
Paliek darbi, ko ikdienā dari.
Šādi cilvēki viens otru nesatiek,
Lai gan zin, ka ir līdzīgi Gari.
*
Šādi cilvēki neklausās lekcijas
Par viedumu, problēmām, dzīvi.
Viņi ik brīdi izdzīvo
Šajā mirklī pildīto brīvi.
*
Viņi nezīlē nākotni citiem –
Tiem izvēlē brīviem būs kļūt!
Projām no lasītiem maldiem –
Viņi māca Cilvēkam būt!
/Aija Štube/
***
***
Drīz es pazudīšu
Kā dvēsele gaistošā miglā,
Un tas, kas paliks
Pārvērtīsies mocībā ilgā.
Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,
Kad katra šūna iznīcību jūt?
Kam turēt tādu nastu,
Ja viss ir slēgts,
Ir nepieejams arī saules lēkts,
Jo redzamais par neredzamo kļuvis,
Viss skaistais, mīļais
Bezdibenī zudis.
Ir atlicis vien apvalks novalkāts.
Un ko tur slēpt –
To labāk sadedzināt,
Kaisīt mākoņos
Un rožu krūmos zaļos,
Jo tie vēl ilgi zaļos
Prieku izstaros.
Tiem par mēslojumu kļūšu.
vairs nav ko apliecināt,
Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”
Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?
/Aija Štube/
***
***
Ir jau labi, ir jau labi,
Kamēr cilvēks sevi jūt,
Kamēr sāpes nesaskalda:
Kas tu esi, un kas jūt.
Pāri gribai sāpes valda –
Dzīvē “Nebūt” pārspēj “Būt”,
Un lai turētos pie malda,
Nākas miera zāles gūt…
Atkarība!? Netikumi?! –
Saka tie, kas neizjūt
Pat ne simto mikrodaļu
Sāpju, kuras liek man kļūt
Par to izmisuma pilno,
Kurai “Nebūt” nokauj “Būt”.
/Aija Štube/
***
(Bilde no manas iemīļotās filmas Melancholia, kas ir ir 2011. gada zinātniskās fantastikas psiholoģiska drāma, ko režisējis dāņu režisors Larss fon Trīrs. Dzejolis arī nav no šī gada…)
***
Kad apkārt dzīve sevi apliecina,
Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,
Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,
Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.
*
Lai no malas varu dzīvi vērot
Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”
Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,
Mana esība ir iegrimt Pasakā.
*
Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,
Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,
Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,
Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.
*
Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,
Laimes māte svētību man dod.
Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos
Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.
*
Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,
Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,
Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,
Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.
/Aija Štube/
***
rudraija 