Klusētājam

WP_20151011_001

***

Es lasu jūsu izmētātos akmeņus.

Esmu izstaigājusi takas un lielceļus.

Ja kādam patīk apsolīt un vēlāk klusēt,

Tas solītajam neatbilst pat ejot tusēt.

*

Bet nav tik traki – akmeņu man netrūkst,

Ne sviežamo, ne savācamo, jo tie nekūst

Ne siltā saulē, ne dienā saltā, vējainā;

Vien tavās acīs viss vēršas skaistā ainavā.

*

Un, kad tas pāriet, pelēcība nāk,

Ar tavu gribu un negribu tā rotaļāties māk.

Kur paliek tava brīvā griba, domas, kaislības,

Kad viss ir pelēks, bet tev jūtas atraisītas?

*

Tu zini, visiem nav tā prieka sajust to:

Zāli zaļāko un rudens rotu spilgto.

Vai domā, citi jūt tāpat, kā tie, kas bauda vīnu?

Tu zini, ka tā nav, bet klusē raidot vieglu smīnu.

/Aija Štube/

***

Kurš pateiks?

Kurš pateiks

***
Smags nogurums no paša rīta, un ārā negribās man iet.
Es labāk aizvēršu šo trauksmes pilno ārpasauli ar samta aizkariem ciet!
Pa plauktiņiem jāsaliek akmeņi – savi un svešu nestie un izmētātie.
Uz dažiem no tiem vīd seni simboli viedu sievu un vīru ieskrāpētie.
*
Varbūt jāuzceļ neliela piramīda, jāielien tajā un jālido brīvībā,
Domu un iztēles mikrokosmā, un tad – pa virsotni ārā:
Brīvā makrokosmā saburzītie spārni izplešas arvien lielāki,
Un nokaitētās atmosfēras viļņi kļūst aizvien mierīgāki.
*
Atmosfēras viļņos peld dažādas formas – cilvēku domu radītas:
Tur dailes krāšņākie uzmetumi un “ļaunuma puķes” badīgas.
Bodlēra eksperimentiem ir sekotāji, kuri pašlaik ir modē…
Kurš pateiks, kam būs un kam nebūs vairs vietas šai Zemes lodē?
/Aija Štube/
***