***

Tas sāpju karuselis atkal riņķot sācis.
Tev zināms tas – no puses tās tu nācis!
Neticu, ka klusēšana speciāla,
No zemes atbalss naktī reizēm nāk – tā pārāk tāla.
*
Bet rožu pušķi paliek nenopirkti.
Tas liecina vien to, ka tev tik slikti?
Varbūt nojaušu, bet tie varbūt ir maldi
Un dusi mūža miegā tu pavisam saldi…
*
Pēdējā cerība, vienīgā – tā nevarēju būt,
Tad par to, kas neesmu man nāktos kļūt.
Zinu, to vismazāk gribētu mēs abi.
Mēs tikai gribējām, lai abiem būtu labi!
*
Var jau būt, ka laidi mani “brīvē”…
Tad iešu – nekas vairs mani nesaista šai dzīvē.
Apkārt ledains taisnīgums un refleksijas –
Nav pieņemts rādīt savas emocijas.
*
Tu domāji – šai pasaulei nav jēgas,
Bet tai, kas priekšā, arī varbūt nav…
Ir vārdu spaiņi tie, ar kuriem apmānītos aplej
Ar jēgas šķietamību tie, kam pašiem tādas nav.
/Aija Štube/
***