***
Tad, kad nenāk miegs,
Es veros zvaigznēs
Un iztēlojos,
Kā bija tur –
Sen atpakaļ,
Pirms Laiks
Sāka eksistēt
Un Telpa izpletās.
Un mana nojauta
Liek sajust,
Ka viss bija citādāk –
Laimīgāk…
/Aija Štube/
***
Category Archives: PārDomas
Kas tu esi?
***
Kas tu esi, Radītāj?
Kur tu esi?
Un – priekš kam?
Katram atbilde ir cita.
Pārāk dažādi mēs esam,
Lai gan cilvēks
It kā simbols
Kaut kam vienotam
Uz Zemes.
Ticības tik atšķirīgas.
Lai gan katrs
Savu mīl.
Uzskata par pareizāko,
Citus reizēm nosodot.
Tie, kas netic nemirstībai,
Tic, ka tālāk nekā nav.
Nu, bet arī tā ir viena
Ticība no vairākām…
Varbūt esam programmēti
Citplanētu radījumi.
Varbūt izraidīti ellē,
Nu, bet elle – Zeme šī?
Domā domu dziļu, plašu –
Varbūt Atklāsme būs klāt –
Arī es reiz izdomāju…
Neteikšu tik, ko un kā!
/Aija Štube/
***
Pieredze
***
Tava pieredze ir tik liela,
Ka tā kļuvusi vieda.
Viss, par ko daudzi prāto,
Caur tevi Dižos atkārto!
/Aija Štube/
***
Dižgaru dāvana
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Budam bija viņa apskaidrība.
Man ir mana skaidrība
Un gadsimtu pieredze –
Viss, kas dižgaru dāvāts pasaulei
Ir man atslēdzami Vārti.
Atliek vien saplūstot izjust šo Dāvanu
Un – iespējams – tālāk nest.
Es domāju – tas būtu skaisti.
/Aija Štube/
***
Es vēl esmu vasarā!
***
Krauklīt’s manus gadus skaita:
Krā-krā – pavasaris garām – krā…
Vēl tu esi vasarā – krā…
Jā!
***
Mana pusapaļā jubileja šogad iekrīt sestdienā – kāda sakritība – dienā, kad piedzimu.:)
/Aija Štube/
***
Paļaušanās
***
Rozes bez ērkšķiem ātrāk vīst,
It kā jūtot, ka aizsarga trūkst.
Kristāla vāze krīt zemē un plīst –
Cauri kliedzieniem asins lāsītēs
Kailās pēdas lauskas jūt.
*
Nevajag visu uzsūkt –
Dzīvo kā Vinnijs Pūks.
Zāģu skaidas tam galvā,
Un miers plīša dvēselē.
*
Bet es kā ezītis krītu
Un čukstu, lai upe mani nes.
Kāds labdaris aizved uz rītu,
Kur miglā stāv miglāju zirgs.
*
Bet Lācītis atkal runā,
Jo klusējot paliek bail.
Tikai Ezītis klusē un klausās
Kā debesu puķes dzied.
/Aija Štube/
***
100 grami saules
***
Saules stari nelīst pār mūžīgās tumsas ieleju.
Tu esi saules bērns un nevēlies dzirdēt,
Kad no ielejas tev kāds lūdz, lai tam ielej
100 gramus saules, lai dzīvot rastos spēks,
Bet tu saki: “nevar – tevi tur notur grēks!”
*
Saules stari līst pār mūžīgās gaismas ieleju,
Par laimi ne visi ir cietsirdīgā taisnīguma fani –
Kā citādi viņi pārāki justos, ja laime būtu visiem?
Saules stari līst, un laimīgi ir tie, kas lemti būt bēdīgiem,
Kad 100 gramus saules devējiem nav žēl no saviem
Liekajiem kilogramiem, kuru krājējiem vairs lidot nav spēks.
/Aija Štube/
***
Stāsts vēl nav galā
***
Šis stāsts vēl nav galā,
Tam nav nobeigums.
Ir cauri ellei jāiziet,
Jo Miers ir otrā malā.
Un tālēļ uz kādu laiku
Es dzīvošu citā laikā.
Tos, kas dārgi – glabāšu sirdī,
Spēku nestundā smelšos.
Un iespējams, es vismaz ceru –
Atkal augšāmcelšos!
/Aija Štube/
***
Augšāmcelšanās
***
Pacelies pāri ikdienas miglai,
Kura tik draudīgi iesūkt mūs steidz.
Atceries, piederam Brīvajai dzimtai,
Tādēļ vaidēt un žēloties beidz!
*
Uzturi sevī Brīvības garu,
Neļauj to samalt ziņu portāliem.
Nav mums kopīgs nekas ar šo baru,
Kuri tic reģiem un sapņiem fatāliem.
*
Lido domās, esi ar Savējiem
Lai arī bieža būtu šeit vilšanās,
Nebiedrojies ar svārstīgi galējiem,
Pienāks mums īstā Augšāmcelšanās!
/Aija Štube/
***
Cilvēki lūdz…
***
Uz zemi un debesīm skatos un vēlos,
Lai labie ļaudis, nelaikā aizgājušie,
Augšām celtos!
Bet vēlme nepiepildāma
Un neziņa to vada.
Ir augšāmcēlies kādreiz kāds,
Kas debesīs sen valda.
Mierā vēro un neiejaucas,
Kad zemei pāri cilvēku neprāts traucas.
Tūkstošiem gadu cilvēki lūdz
Izbeigt ciešanas, karus,
Un sakiet, ko gribat, neredzu jēgu,
Skatīt cietēju, mirušo barus.
Cik ilgi vēl?
Ak, atvainojiet,
Šodien mēdz teikt citus vārdus –
Slavinošus, uzvarošus,
Paši tajos dzīvojot
Laikam jūtas droši…
/Aija Štube/
***
rudraija 