***
Sapnī tu pie manis ciemos nāci
Ar šmakovkas burku,
Bez zacenes.
Mēs aicinājām viesus,
Viņi aicinaja mūs,
Un mums bija bohēma.
Bija pat zāle…
Nebija reibuma sajūtas.
Tas radīja satraukumu,
Jo bohēma bez reiboņa
Nav iedomājama,
Vai ne?
/Aija Štube/
***
***
Es izlauzīšos gaismā un būšu,
Kādam par brīnumu vai pieredzi kļūšu.
Ja viss atkarīgs no gribasspēka,
Laiks atteikties no negribēt grēka!
*
Es akmens džungļos uzziedēšu,
Ar savu klātbūtni skumjos dziedēšu.
No drūmā bezcerības sprosta
Izvilkšu kā glābšanas josta.
/Aija Štube/
***
***
Tad, kad nenāk miegs,
Es veros zvaigznēs
Un iztēlojos,
Kā bija tur –
Sen atpakaļ,
Pirms Laiks
Sāka eksistēt
Un Telpa izpletās.
Un mana nojauta
Liek sajust,
Ka viss bija citādāk –
Laimīgāk…
/Aija Štube/
***
***
Kas tu esi, Radītāj?
Kur tu esi?
Un – priekš kam?
Katram atbilde ir cita.
Pārāk dažādi mēs esam,
Lai gan cilvēks
It kā simbols
Kaut kam vienotam
Uz Zemes.
Ticības tik atšķirīgas.
Lai gan katrs
Savu mīl.
Uzskata par pareizāko,
Citus reizēm nosodot.
Tie, kas netic nemirstībai,
Tic, ka tālāk nekā nav.
Nu, bet arī tā ir viena
Ticība no vairākām…
Varbūt esam programmēti
Citplanētu radījumi.
Varbūt izraidīti ellē,
Nu, bet elle – Zeme šī?
Domā domu dziļu, plašu –
Varbūt Atklāsme būs klāt –
Arī es reiz izdomāju…
Neteikšu tik, ko un kā!
/Aija Štube/
***
***
Sastādi sarakstu – palaid pa vējam –
Mēs darām visu, ko varam un spējam.
Iespēju izziņa mieru tev dos.
Zaudēto tomēr tā neatdos.
*
Sastādi sarakstu – atdod to man,
Likšu klāt citu sarakstam.
Sadedzināšu ugunskurā –
Spilgtā, karstā, neaizmirstamā.
*
Nestādi sarakstu – dzīvo šo dienu.
Dzīvo kā pēdējo dienu ikvienu.
Laiks un Liktenis atnesīs jauno –
Sapratni citu par labo un ļauno.
/Aija Štube/
***
***
Šonakt es negulēju, un tevi sameklēju –
Starp sapņu atlūzām asām, tu staigāji kājām basām.
Šonakt es tevi saucu, un laikus nesajaucu –
Paņēmu tevi aiz rokas un vedu pa savām takām.
*
Tu sekoji negribīgi, skatījies atriebīgi,
Bet man tas bija vienalga – mans mērķis nav alga.
Kad nonācām zaļā pļavā, tu iekliedzies balsī skaļā –
Tā satricināja gaisu, un padzina rēgu baisu.
*
Es aicinu tevi tālāk, par to mēs runāsim vēlāk.
Tev atgūties nāksies vēl brīdi, lai pazūd visi strīdi.
Uz īstajām mājām tu nāksi – pa gabalam kopā vāksi
Visu, kas bija zaudēts, no jauna tas tiks audzēts!
/Aija Štube/
***
***
Lietains rīts.
Viss miglā tīts.
Sapnis pārtraukts
Paliks nenoskatīts.
***
Ārā līst,
Dvēselē brūces dzīst.
Gribās izteikties dzejā,
Un iemest to visu sejā.
Tikai nezinu kam…
Varbūt Nelabajam?
Bet Nelabais
Uzsmaida Labajam,
Redzot to klusām
Aizejam.
Ārā līst.
Brūces dzīst.
Domas nerātni
Apkārt klīst.
/Aija Štube/
***
***
Tava pieredze ir tik liela,
Ka tā kļuvusi vieda.
Viss, par ko daudzi prāto,
Caur tevi Dižos atkārto!
/Aija Štube/
***
![[Empress Eugenie (1826-1920) at Biarritz] 1858](https://rudraija.wordpress.lv/wp-content/uploads/2015/05/empress-eugenie-1826-1920-at-biarritz-1858.jpg)
***
Es aiziešu un atgriezīšos,
Tikai nezinu, kad un kur.
Un varbūt šo dzīvi atcerēšos –
Procesu laiks neaptur.
*
Varbūt kādreiz atcerēšos
Visos gadsimtos krāto.
Tad arī brīvi atļaušos
To atlaist, kamēr kāds prāto.
*
Prātojumu ir simtiem –
Kas un kad, un kāpēc?
Es griežos pret skaidrajiem rītiem
Un vienkārši saku – tāpēc!
*
Es atnācu, aiziešu, atgriezīšos,
Un zināšu – kāpēc un kad.
No Dzīvības avota padzeršos,
To neaizmirstot nekad.
/Aija Štube/
***
Foto: Empress Eugenie (1826-1920)
OLYMPUS DIGITAL CAMERA
***
Tu esi daile –
Manu augstkalnu
Smaile.
Tava dzīvība
Pulsē
Reizē ar manējo.
Es esmu tevī ieaugusi
Ar saknēm
Neizraujamām.
/Aija Štube/
***
rudraija 