***
No saules avota smelts,
Rudens vēju rūdīts
Viskrāšņākais kļavlapu zelts
Latviju izrotāt sūtīts.
/Aija Štube/
***
*
NeApMaldieties,
Mēģinot izSkaidrot
Rīta miglu un
Rudens rūgteno smaržu.
*
SaJūtu projekcijas
Ir patiesas
Kā lieTas
Pašas sevī.
*
Strīdus āboLs
Tiek apĒsts
Un tādējādi
Šķietami
IePazīts.
*
Mūsu apJausma
Par PatiEsību
Ir patiesa
Priekš mums.
*
VējDzirnavas
Var palikt
Apmātu donkihotu
NeApdraudētas.
*
Miers dod izpratni
Par vienkārŠo
Lietu BŪTību.
NeMeklējot visā
Savu īpaŠo sūtību.
*
Vienkārši
IzZini sevi,
Savu neZiņu
SaProti.
*
Sapratne sevī
Nes gaismu,
Kura paRāda ceļu.
Ceļu sevī,
Caur sevi,
Pie vienkāršā TĀ –
Nenosaucamā…
/Aija Štube -11.09.2013./
***
Mums ir būtiski saprast realitātes dabu. Mēs uztveram lietas kā nesaistītas, kā pašas par sevi pastāvošas. Bet tā nav – viss pastāv mijiedarbībā. Pat mūsdienu zinātne pierāda, ka viss parādās tikai mijiedarbībā un procesos. Viss plūst un mainās. Mums nez kāpēc visu laiku šķiet svarīgi apstādināt lietas, apturēt. Un arī sevi mēs uztveram kā nemainīgu vienību, un arī tas ir malds. Šajā ziņā mēs mazliet dzīvojam kā halucinācijā, kas liekas ļoti reāla. Bet, kad mēģinām to netvert ar loģikas instrumentiem, viss izšķīst.
Pavisam klasisks piemērs.
Jēdziens – labs cilvēks. Vai slikts. Ja es paskatos no savas puses – jā, slikts cilvēks, tiešām. Un es nesaprotu, ka šo jēdzienu esmu izveidojis es pats – ka tikai mijiedarbībā ar mani, ar manu pieredzi, ar šo konkrēto situāciju, viņš ir kļuvis slikts cilvēks. Bet tā ir tikai mūsu apziņas interpretācija. Jo, ja kāds cilvēks ir slikts, tad pilnīgi visi viņu arī redzētu kā sliktu cilvēku. Bet šā cilvēka kaķis droši vien tā neuzskata. Viņš domā – tas gan ir labs cilvēks, par mani tā rūpējas un baro. Un šā cilvēka tuvinieki, māte un tēvs varbūt arī neuzskata, ka viņš ir slikts cilvēks. Un varbūt vēl lērums cilvēku uzskata, ka viņš nav slikts cilvēks! Tad kā – viņš ir vai nav slikts? Un varbūt šā cilvēka sliktums un labums nenāk no viņa puses, bet no manis? Jo es viņu tā redzu – mijiedarbībā ar mani, ar manu pieredzi es viņu uztveru kā sliktu. Un tā arī vajadzētu teikt – es viņu redzu kā sliktu mijiedarbībā ar mani. Bet, protams, ne mēs tā domājam, ne sakām.
Turklāt mums ļoti patīk pārspīlēt – ja cilvēks ir slikts, tad slikts ir viss, ko viņš dara, ko saka vai pat kā izskatās. Nav nekā laba šajā cilvēkā. Un tā atkal ir nedzīvošana saskaņā ar realitāti. Jo nekad nav tā un nekad nevar būt, ka pilnī viss saistībā ar kādu cilvēku ir slikts. Būtībā tā mēs cenšamies no šā cilvēka atbrīvoties – ja jau viņš man kaut ko sliktu izdarījis, lai vispār ir prom no manas dzīves! Bet jūs ar to radāt problēmas sev. Jo dzīvojat halucinācijā.
Es negaidu perfekcionismu ne no sevis, ne citiem. Saprotu, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, mēs visi to esam darījuši, darām un darīsim. Tas ir jāpiņem kā dzīves pieredze, no kā varbūt pat varam izvilkt kādu dzīves mācību, bet, galvenais, iet tālāk. Nevelkot līdzi ne pagātnes murgus, ne skeletus skapjos. Pagātne ir pabeigta. To nevar mainīt. Vienīgais, kad varam, –tagad. Ne vakar, kā vairs nav. Un ne rīt, kā nav. Bet – tagad.
Stresa situācijas dzīvē ir un būs, to mēs sevišķi nevaram mainīt, taču savu redzējumu un savas reakcijas gan. Lēnām un pakāpeniski, soli pa solim. Un tā arī ir garīgā attīstība. Manā skatījumā garīgā attīstība nav nekas ezoterisks vai pārdabisks. Ja mēs savas garīgās prakses rezultātā nekļūstam par labākiem cilvēkiem, tad mēs vienkārši izniekojam savu laiku. Mēs varam izlasīt tūkstošiem grāmatu un citēt no galvas Svētos Rakstus, bet, ja mēs esam iedzīvojušies lepnībā par savu gudrību, tad esam izniekojuši savu laiku. Un ne tikai savu. To mums saka arī augstskolā – ja jūs šo sešu gadu laikā sākat domāt, ka zināt daudz vairāk nekā citi, un jūtaties ar kaut ko labāki, tad jūs te velti pavadāt laiku. Un tas ir ļoti atvēsinoši.
Pazemība nenozīmē ne to, ka cilvēks ir vājš, ne arī, ka sevi noniecina, jo arī sevis noniecināšana ir sava veida lepnības pazīme – lūk, cik es esmu īpašs! Tas viss notiek lēni. Garīgo procesu var mērīt tikai dekādēs. Ja es pēc desmit gadiem paskatos atpakaļ un redzu, ka esmu kļuvis drusku pozitīvāks, sabalansētāks un mijiedarbībā patīkamāks, tad esmu uz pareizā ceļa. Bet tas vienmēr ir un būs process.
/Kāda budisma studenta atziņas/
***
Zibens Rūnu Vārdus rakstu,
PērkoņSpēkā stiprināšu –
Cauri Dzīvei smagu nastu
Miera garā ritināšu.
/Aija Štube,
02.09.2013./
***
Strīdi iztukšo mūsu enerģijas uzkrājumus.
Strīdos dzimst patiesība? Vīriešiem – jā, bet sievietēm – nē. Prāta līmenī var notikt dažādas izmaiņas, bet dvēseles līmenī visbiežāk strīdi noved pie iztukšotības sajūtas.
Un nav svarīgi – uzvarējāt strīdā vai nē. Ja strīdā neuzvarējāt, jūs jūtat vilšanos, un spēki, protams, mazinās. Bet arī tad, ja jūs uzvarat strīdā un jūsu ego jūtas gandarīts, sievišķā enerģija iztek cauri pirkstiem…
Patiesībā to ir viegli izskaidrot. Sievietes spēku gūst attiecībās. Jebkādās – ar vīru, bērniem, vecākiem, draudzenēm. Bet strīdi grauj attiecības. Ja tuvs cilvēks ar jums strīdās, jums ir nepatīkama sajūta. Reizēm tas ir pat sāpīgi, reizēm aizvaino, reizēm sadusmo…
Vīriešiem dažreiz vajag pastrīdēties – vislabāk ar citu vīrieti. Izprovocēt vārdu kaujas un tajās uzvarēt. Tāda ir vīriešu iekarotāju un uzvarētāju daba.
***
Kādēļ mēs strīdamies?
Pierādam savu taisnību – cenšamies pierādīt sev un citiem, ka mēs esam krutāki, gudrāki, skaistāki, garīgāki. Kas gan tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Ja mēs mīlam pamācīt cilvēkus it kā “no augšas” (jūtoties zinošāki, informētāki, viedāki) – tas norāda vien to, ka mūsu pašapziņa ir zemāka par zāli. Aizstāvam savas pozīcijas. Varbūt tādēļ, ka neesam līdz galam pārliecināti, ka rīkojamies pareizi. Un tad katrs pretējs viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”, apdraudējums. Daudzi pārdzīvo šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par izvēlētā ceļa pareizumu, vai zaudē tam ticību un atgriežas uz “ierastajām sliedēm”.
Pievēršam sev uzmanību. Visi mēs esam saņēmuši par maz mīlestības, glāstus… Reizēm mums liekas, ka neesam nevienam vajadzīgi un interesanti. Un tad rodas vēlme iesaistīties strīdā – vislabāk ar kādu autoritāti, lai tiktu pamanīti. Tā, starp citu, izpaužas interneta “troļļi”.
Vēlamies “glābt” citus cilvēkus. Tas ir ļoti augstsirdīgi. Bet vai necenšamies šeit tēlot cita lomu? Dieva vai Mesijas, vai skolotāja, kurš “visus atgriež uz pareizā ceļa”, lomu? Man šķiet, ka palīdzēt citiem var tikai ar savu piemēru. Katram var parādīt ceļu uz strautu, bet nevar piespiest dzert no tā.
Aizvien biežāk saskaros ar to, ka cilvēki, kuri ir pārliecināti par sevi un to, ko dara, ciena sevi un citus – strīdos neiesaistās. Atceros kādu rakstnieku, kurš ne reizi neiesaistījās strīdā, lai gan tika provocēts par grāmatu saturu, idejām, kolēģiem. Viņš mūs klausījās un smaidīja. Pateica kādu miermīlīgu frāzi un strīds bija beidzies – izsīcis. Tas tādēļ, ka strīdam nepieciešamas divas puses. Strīdēties ar sevi var tikai dažas minūtes. Tālāk nav interesanti.
Nav svarīgi, kuram taisnība. Taisnība tam, kurš ir laimīgs, bet jebkādi strīdi pasliktina attiecības.
Pēc katra raksta internetā, notiek lasītāju debates. Viens otram cenšas kaut ko iestāstīt, pierādīt sava viedokļa pareizākumu. Agrāk mani tas ievainoja, (Ne jau visi strīdi ir par saturu, daudzi pāriet uz personālijām.) vēlāk kaitināja, pēc tam kļuva vienaldzīgi. Mana dzīve no tā nemainās.
Tagad esmu tajā stadijā, kad man ir patiesi žēl tās enerģijas, ko sievietes iztērē šādos strīdos. Tas taču ir gluži tas pats, kā svaigu pienu izliet notekā.
Var bezgalīgi piepildīt sevi ar visu labāko un bezgalīgi justies iztukšota – kamēr mūsos darbosies šādi ierastie “izšķiešanas” mehānismi, nekas nemainīsies.
Tādēļ es nolēmu atslēgt komentāru iespēju. Rūpēs par savu un jūsu enerģiju. Es tik tiešām pieņemu, ka jums var būt citādāka pieredze un savādāks viedoklis. Es aprakstu savu “pasaules gleznu”. Es dzīvoju, redzu un jūtu šādi, un tādēļ par to rakstu. Jūs varat dzīvot savādāk un būt laimīgāki. Es tam piekrītu.
***
Neliela fabula par cīņas gaili.
Kāds valdnieks nolēma turēt savu cīņas gaili, un tā apmācību viņš uzticēja netālu dzīvojošajam viedajam.
Pēc desmit dienām valdnieks aizgāja pie viedā pēc gaiļa, bet viedais teica, ka gailis vēl nav gatavs:
“Viņš pašpārliecināti un nevaldāmi metas virsū visiem pēc kārtas, un gandrīz vienmēr tiek sakauts.”
Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc gaiņa, bet viedais ziņoja, ka vēl neesot laiks:
“Viņš baidās pat no savas ēnas un neizlien no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.”
Vēl pēc desmit dienām viedais neatdeva gaili valdniekam:
“Viņš ir asinskārs un cietsirdīgs – iznīcina jebkuru pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.”
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atnāca pēc sava cīņas gaiļa.
“Tagad viņš ir gatavs, valdniek. Viņš ir mierīgs un iekšēji nesatricināms, un visi gaiļi baidās viņam tuvoties. Neviens neuzdrošināsies pieņemt viņa izaicinājumu uz cīņu.”
Vēlu jums būt piepildītiem ar prieku 24 stundas diennaktī un netērēt savu dārgo enerģiju dēļ visādiem sīkumiem!
/Pietuvināts tulkojums kādam rakstam no facebook./
***
Nosacīti pastāv bites apziņa un mušas apziņa.
Kamēr bite lido no zieda uz ziedu, savāc nektāru un ražo medu, tikmēr muša tiecas pēc ekskrementiem, pēc atkritumiem. (Bites apziņas cilvēki neiesaistās tirgus līmeņa strīdos, necenšas izskaidroties, pierādīt savu taisnību, atmaskot katru nejēdzību, saskatot visā slikto, tādējādi riskējot aplipt ar šo “slikto” un pārvērsties par mušu.)
Mums šeit ir izvēles brīvība…
***
Vilkus sākuši šaut…
Jāuzmanās,
Kad vilkatēs iešu.
“Psihopāts” pabrīdinās,
Ja miglā klaiņodams,
Ezītis nekļūs tik depresīvs,
Lai pamanītu…
*
Mošķīši princešrozēs
Salīdīs un gardi smies,
Kad Meža Vecis
Pazaudētos ideālus
Miglā meklēt skries…
*
Vai tuksnesī atrastā
Oāzes ilūzija
Ir virtuālās ralitātes
Spoguļattēls šaisaulē?
Vai katram jautājumam ir atbilde?
Vai katram uzdevumam – risinājums?
*
Varbūt paļauties uz vēju,
Ieķerties zirgam astē
Un šūpoties,
Nemeklējot atbildes
Un risinājumus pasaulē,
Kurā to nav?
*
Oāžu ilūzijas
Ir ļoti daudzveidīgas.
Un tikai.
Un tomēr šonakt jāuzmanās,
Kad vilkatēs iešu.
/Aija Štube–22.07.2013./
***
***
Dabas dvēsele
Saulgriežu pļava
Smilgas tik garas
Ka sajūtos maza
Zeltītās skaras
Maigi noglāsta
Apzeltot augumu
Putekšņu svētībām
Silts akmens sēdeklis
Pie likteņu upes
Rokās smilgu vēdeklis
Matos – jasmīnzariņš
Klausos, ko stāsta
Spāre un tauriņš
Mācos par laiku
Nedomāt
Tagadnē būt
Par mazu daļiņu
No visa šī brīnuma
Kļūt.
/Aija Štube 21.06.2013./
***
Foto: Aija Štube