***
Tava pieredze ir tik liela,
Ka tā kļuvusi vieda.
Viss, par ko daudzi prāto,
Caur tevi Dižos atkārto!
/Aija Štube/
***
***
Es aiziešu un atgriezīšos,
Tikai nezinu, kad un kur.
Un varbūt šo dzīvi atcerēšos –
Procesu laiks neaptur.
*
Varbūt kādreiz atcerēšos
Visos gadsimtos krāto.
Tad arī brīvi atļaušos
To atlaist, kamēr kāds prāto.
*
Prātojumu ir simtiem –
Kas un kad, un kāpēc?
Es griežos pret skaidrajiem rītiem
Un vienkārši saku – tāpēc!
*
Es atnācu, aiziešu, atgriezīšos,
Un zināšu – kāpēc un kad.
No Dzīvības avota padzeršos,
To neaizmirstot nekad.
/Aija Štube/
***
Foto: Empress Eugenie (1826-1920)
***
Laikā, kad viss plaukst un zied,
Nepieklājas runāt par nāvi.
Bet uz soliņa apsēžas večiņa,
Un stāsta par ezerā noslīkušo meitiņu,
Un nesen no dzīves aizgājušo vīru.
Bet apkārt viss plaukst un zied.
Tikai kādam zemē iekrīt asara.
Un varbūt tur uzziedēs zieds,
Kad pāri mums ies vasara…
/Aija Štube/
***
***
Katrs cilvēks ir mākslas darbs.
Šķiet, kāds to sen jau ir teicis.
Kad pāri iet bēdas un liktenis skarbs,
Viss mainās – vai ļaunums to veicis?
*
Ir kādā izmaiņas manāmas lielas,
Ir tie, kuri staigā kā gleznas.
Pārmaiņu mainīto – pilnas ielas,
Neskartie – kā lelles greznas.
*
Varbūt pret pārmaiņām izmantots sprejs?
Jaunības formula jauna?
Cerams, zem tā nav “Dorians Grejs”,
Ne cita maska ļauna.
/Aija Štube/
***
Glezna – Raffaello Sanzino-Ritratto di donna (1518-1520)
***
Pirms projām es dodos uz mēnesi –
Laikā skaitāmo, nevis debesīs vērojamo,
Vēlos visiem, kam esmu draudzīgi sekojusi,
Un tiem, kuriem tīkams ir sakāmais mans,
Pateikt lielu un saulainu: “paldies!”
Un Edgara Liepiņa vārdiem runājot, novēlēt:
Lai jums visiem izdodas, draugi!
Un lai izdodas arī man!
/A.Š./
***