***

Es lasu jūsu izmētātos akmeņus.

Esmu izstaigājusi takas un lielceļus.

Ja kādam patīk apsolīt un vēlāk klusēt,

Tas solītajam neatbilst pat ejot tusēt.

*

Bet nav tik traki – akmeņu man netrūkst,

Ne sviežamo, ne savācamo, jo tie nekūst

Ne siltā saulē, ne dienā saltā, vējainā;

Vien tavās acīs viss vēršas skaistā ainavā.

*

Un, kad tas pāriet, pelēcība nāk,

Ar tavu gribu un negribu tā rotaļāties māk.

Kur paliek tava brīvā griba, domas, kaislības,

Kad viss ir pelēks, bet tev jūtas atraisītas?

*

Tu zini, visiem nav tā prieka sajust to:

Zāli zaļāko un rudens rotu spilgto.

Vai domā, citi jūt tāpat, kā tie, kas bauda vīnu?

Tu zini, ka tā nav, bet klusē raidot vieglu smīnu.

/Aija Štube/

***