***

Mēs esam pasakā,

Kur miera nav nekad.

Ir bruņiniekiem jācīnās

Par daiļās dāmas roku.

Kāds izcieš mīlas moku,

Citam jāšaudās ar loku,

Un visi varoņos

Un nevaroņos dalās.

Daži aizmirstības salās

Pārvērsti par akmeņiem.

Vai tas ko neatgādina?

Par mācībām, kas

Skaistus vārdus birdina

Par labajiem un ļaunajiem,

Gaismas,Tumsas gariem,

Un tumšo likteņiem

Kā akmeņiem…

Bet paga, dzīvē

Nenotiek kā pasakā.

Dzīvē attīstība pamatā.

Tā nav taisna taka

Rožu alejā gaišā.

Tā ir arī ērkšķu,

Džungļu taka –

Grūtības, vilšanās, sāpes,

Bet kopuma tās ir

Augšup kāpnes!

/Aija Štube/

***