***
Pirms projām es dodos uz mēnesi –
Laikā skaitāmo, nevis debesīs vērojamo,
Vēlos visiem, kam esmu draudzīgi sekojusi,
Un tiem, kuriem tīkams ir sakāmais mans,
Pateikt lielu un saulainu: “paldies!”
Un Edgara Liepiņa vārdiem runājot, novēlēt:
Lai jums visiem izdodas, draugi!
Un lai izdodas arī man!
/A.Š./
***
***
Rozes bez ērkšķiem ātrāk vīst,
It kā jūtot, ka aizsarga trūkst.
Kristāla vāze krīt zemē un plīst –
Cauri kliedzieniem asins lāsītēs
Kailās pēdas lauskas jūt.
*
Nevajag visu uzsūkt –
Dzīvo kā Vinnijs Pūks.
Zāģu skaidas tam galvā,
Un miers plīša dvēselē.
*
Bet es kā ezītis krītu
Un čukstu, lai upe mani nes.
Kāds labdaris aizved uz rītu,
Kur miglā stāv miglāju zirgs.
*
Bet Lācītis atkal runā,
Jo klusējot paliek bail.
Tikai Ezītis klusē un klausās
Kā debesu puķes dzied.
/Aija Štube/
***
***
Saules stari nelīst pār mūžīgās tumsas ieleju.
Tu esi saules bērns un nevēlies dzirdēt,
Kad no ielejas tev kāds lūdz, lai tam ielej
100 gramus saules, lai dzīvot rastos spēks,
Bet tu saki: “nevar – tevi tur notur grēks!”
*
Saules stari līst pār mūžīgās gaismas ieleju,
Par laimi ne visi ir cietsirdīgā taisnīguma fani –
Kā citādi viņi pārāki justos, ja laime būtu visiem?
Saules stari līst, un laimīgi ir tie, kas lemti būt bēdīgiem,
Kad 100 gramus saules devējiem nav žēl no saviem
Liekajiem kilogramiem, kuru krājējiem vairs lidot nav spēks.
/Aija Štube/
***
***
Šis stāsts vēl nav galā,
Tam nav nobeigums.
Ir cauri ellei jāiziet,
Jo Miers ir otrā malā.
Un tālēļ uz kādu laiku
Es dzīvošu citā laikā.
Tos, kas dārgi – glabāšu sirdī,
Spēku nestundā smelšos.
Un iespējams, es vismaz ceru –
Atkal augšāmcelšos!
/Aija Štube/
***
***
Ja tu spēj un ja tu vari,
Izej apsveikt pavasari!
Augšāmceļas dzīvība,
Dabas dotā brīvība.
Uz tauriņa spārniem atnesta,
Ikvienam tā sirdī tiek iedvesta.
Ieskaties ziedos – tie smaida,
Un sals tos nenobaida.
/Aija Štube/
***
***
Pacelies pāri ikdienas miglai,
Kura tik draudīgi iesūkt mūs steidz.
Atceries, piederam Brīvajai dzimtai,
Tādēļ vaidēt un žēloties beidz!
*
Uzturi sevī Brīvības garu,
Neļauj to samalt ziņu portāliem.
Nav mums kopīgs nekas ar šo baru,
Kuri tic reģiem un sapņiem fatāliem.
*
Lido domās, esi ar Savējiem
Lai arī bieža būtu šeit vilšanās,
Nebiedrojies ar svārstīgi galējiem,
Pienāks mums īstā Augšāmcelšanās!
/Aija Štube/
***
***
Uz zemi un debesīm skatos un vēlos,
Lai labie ļaudis, nelaikā aizgājušie,
Augšām celtos!
Bet vēlme nepiepildāma
Un neziņa to vada.
Ir augšāmcēlies kādreiz kāds,
Kas debesīs sen valda.
Mierā vēro un neiejaucas,
Kad zemei pāri cilvēku neprāts traucas.
Tūkstošiem gadu cilvēki lūdz
Izbeigt ciešanas, karus,
Un sakiet, ko gribat, neredzu jēgu,
Skatīt cietēju, mirušo barus.
Cik ilgi vēl?
Ak, atvainojiet,
Šodien mēdz teikt citus vārdus –
Slavinošus, uzvarošus,
Paši tajos dzīvojot
Laikam jūtas droši…
/Aija Štube/
***
***
Vai kāds man jautāja,
Kad dzīves šūpolēs cēla
Un tās spēcīgi iekustināja?
Pie dzīves turoties,
Kūleņus likten’s vēla,
Un daži teica, ka tā ir attīstība.
Man zināma ir cita patiesība.
Izkritušie nepastāstīs,
Tie, kas turās – paklusēs.
Mūsu domas, griba, spēki
Augšām ceļas šūpolēs!
Zudīs nespēja un grēki,
Augstāk lido debesīs!
/Aija Štube/
***
***
Mazā prinča rozā sapnis
Iesakņojies – sargājams.
Planēta nav nosargāta,
Atmosfēra piesārņota.
Uz tās planētas nav droši
Rozes zied zem kolbām koši.
Sapnim paliec uzticīgs,
Kaut tas svešo apgānīts.
Atbildīgs tu savā zemē,
Naidiniekus sūti ellē!
Nav jādzīvo kā mūkam cellē
Skaties īstā pasaulē!
/Aija Štube/
***
***
Aprīlis dod tikai nojausmu
Par ziedēšanas neprātu
Un spožās saules gaismu.
Vēl tikai jāatrod jēga
No lietus un brāzmu rēga,
Dienām pelēkām,
Īpaši pilsētās,
Kur nezied vizbuļi
Un sniegpulksteņi.
Vien putni ligzdas vij
Un varbūt vienīgie
Dara pareizas lietas
Skaidri apliecinot:
Viss ir labi!
Dzīve turpinās!
Nekādiem šķērmiem
Aprīļa jokiem
Nav vietas!
/Aija Štube/
***
rudraija 