***
No kurienes radās vārds Aija?
Jaunsudrabiņa romānā?
Citur nav manīta tāda –
Vārdliču izdomāta.
/Aija Štube/
***
Dienas atbildes nāca tādas:
***
Palīdziet aizlidot no šīs pasaules,
Kuru es mīlu un nevaru ciest!
Paciest vairs nespēju visas nelaimes,
Redzu negaisu, kas tālumā briest…
*
Ne jau man bail, bet nogurums māc –
Cauri ir iziets pat ellei.
Jaunu spēlīti, likten, tu sāc,
Gribi novest līdz cellei?
*
Es nederu lūgsnām, es – nemiera gars,
To zini un spēlē rausi,
Bet tā nav spēle, tas dēmonu bars –
Tu veco sistēmu grausi!
*
Palīdziet aizlidot no šīs pasaules –
Pietiek! Man pietrūkst spēku!
Nealkstu solītās svētlaimes,
Gribu Mieru un Saules lēktu!
/Aija Štube/
***
***
Mani šķietamie draugi,
Jūs par klupšanas akmeņiem kļuvāt,
Un raugi – nu jau nāve ir stipri tuvāk,
Nekā bija pirms jums.
*
Jūsos – nobriedušos vīros,
Manā uztverē saprātīgos,
Palīdzēt reāli sološos
Ar pavisam naivu nolūku
Meklēju mani pametušā tēva padomu.
*
To vietā, laikā nesaņēmu.
Un drošību, un mīlestību,
Kuras tik ļoti trūka,
Ka turējos pie salauztas smilgas,
Un pat tā man spēkus deva…
*
Bet jums bija cita ideja par dzīvei.
Manas ilgas – slimīgs murgojums,
Mana palīdzība, sniegta no sirds,
Atbildē – kārtējais uzbrukums!
Un kārtējais sabrukums…
*
Nu jau par vēlu – spēka vairs nav,
Nāves miera dvašu jau jūtu,
Bet toreiz – pirms gadiem divdesmit,
Nebija vēl par vēlu – un jums bija laiks!
*
Uz mani nedrīkst kliegt!
Es saprotu arī nepateikto,
Bet ļauno, uzbrūkošo
Nespēj nosargāt tā dzelžu sēta,
Ko izlaupīja vēl mazai man svešie…
*
Nu esmu gudrāka.
Man elles draudi – nieks.
Es atšķiru, kas ienaidnieks, kas draugs.
Vien Savējos es satikt vēlējos,
Bet pārdzīvotais nu jau to man liedz.
*
Mana dzīve paiet kā cellē,
Kaut tāda nav mana daba:
Dzīve un Mīla un Brīvie Cilvēki sauc –
Žēl, ka ne mani…
*
Šai vidē, starp Svešiem
Izrauties neļaujot,
Lemjat vientulībai
Stindzinoši saltai.
*
Līdz izmisumam
Jācīnās dvēselē
Palikt Baltai!
Un nekļūt saltai
Pret jums…
/Aija Štube/
***
![[Empress Eugenie (1826-1920) at Biarritz] 1858](https://rudraija.wordpress.lv/wp-content/uploads/2015/03/empress-eugenie-1826-1920-at-biarritz-1858.jpg)
***
Eitanāzija.
Tas tā ētiski skan.
Civilizēti pavisam.
Tagad arī kaķiem un suņiem
Aizliedz aiziet “pa prastam”
Līdz dīķa astrālam krastam.
Bet viss mēdz atgriezties,
Un drīz varbūt atkal
Būs eko-maisiņš ar ķieģeli
Un ragaviņas uz mežu…
Ko acis neredzot,
To sirdis vairs nejūtot.
Vai tiem, kas mums traucē
Nav sirds?
Un mums?
/Aija Štube/
***
***
Nerejiet uz miera karavānu,
Elles suņus nedzeniet uz to.
Miera cilts ar mieru arī aizies,
Rējējiem kāds atriesies par to.
*
Nelejiet benzīnu uzgunskurā, kurš sāk jau dzist.
Nemiera domas pamazām zaudē spēku.
Tiem, kam patīk mūžīgā panikā krist,
Tie lai pārtiek no pļāpām par karaspēku.
*
Domas mēdz ārdīt un pasauli graut.
Domas mēdz rozes stādīt.
Tas jau nekas, ka tu proti šaut –
Ej bērniem saullēktu rādīt!
/Aija Štube/
***
***
Mēs skrienam caur brikšņiem,
Saduramies ar ērkšķiem,
Mēs pakrītam tā,
Ka ar seju melnzemē.
Mūsu basās kājas sen pieradušas
Pie čiekuru, akmeņu masāžas,
Un tērpi nav bārbiju kleitas.
Mēs vienkārši brīvību baudām
Mūsu zemes brīvajā dabā,
Un pat, ja mums sāp,
Mēs dvēselēs smejam,
Jo tā mēs jūtam galveno –
To, ka dzīvojam!
/Aija Štube/
***
***
Ar svešiem ieročiem
Uz šķietamu uzvaru…
Priekš savējiem?
Pret svešajiem?
Vai skaidri jau zināt,
Kas ir jūsu “svešie”,
Uz kuriem jūs piekristu šaut?
Varbūt tie radinieki,
Kuru smadzenes
Izskaloja sveša informācija.
Un kā ar to skalošanu jums?
Salika vietā, ko gribēja –
Arī to, lai jūs histēriski
Viens uz otru rietu,
Svešiem līderiem pakaļ skrietu,
Svēti ticētu, ka domājat
Un izlemjat pats.
Šaubīgos aģitējat.
Ar putām uz lūpām
Mēģināt pārkliegt citas
Informācijas retranslatorus.
Jūs paši sen esat pārvērsti
Staigājošos retranslatoros –
Zombijos bez dvēselēm,
Jo Cilvēki uz cilvēkiem nešauj
Pēc kārtējās informācijas devas
Uzņemšanas, bez domāšanas,
Apziņas, saprāta pieslēgšanas.
Cilvēki aizstāv savu tuvāko dzīvību
Un tiesības katram dzīvam būt!
Cik viegli šai laikā apmaldīties,
Ja sirdī tukšums, nav tur kas jūt,
Viegli par svešiem atkritumiem kļūt.
Bet Mērķi ir dziļāki –
Izdzīvos tikai Cilvēki!
/Aija Štube/
***
***
Dzīve nav rožu lauks –
Par to bija zināms jau sen,
Bet tīšām staigāt pa akmeņiem –
Vai tad kāds kādu dzen?
*
Dzīve nav rožu lauks,
Bet varbūt tā ir tāds trauks,
Kur piedzīvotais krājas,
Kamēr esi uz Zemes-mājās?
*
Dzīve nav rožu lauks-
Tur nevar iekrist un debesīs lūkoties.
Ērkšķi sadzels un sāpīgi durs –
Rozes prot aizstāvēties!
*
Dzīve nav rožu lauks,
Bet katrā no mums ir pa rozei.
Cik ilgi tā ziedēs, vai plauks –
Nav vieta te likteņa lozei.
*
Lai dzīve ir rožu lauks,
Lai dzīve ir zaļa pļava!
Un nekad lai nav kara lauks,
Un diktatoriem nav vara!
/Aija Štube/
***
***
Steigā plaucētas tulpes
Uz kātiem, kas ļodzās un lūst.
Un daudzas vēl kāras pēc tādām –
Smaida un asarās plūs.
*
Bālā romantika, senlaiku nostalģija –
Tāpat kā visa sistēma – parodija.
Mazasinīga un bāla kā tie, kurus spiež ar varu
Izpildīt biznesa plānu – metru vai divus garu.
*
Man prieks par ziediem ar siltumu sirdī sniegtiem –
Ar kātiem, bez kātiem, lūzušiem, saburzītiem –
Pie sirds spiestiem, kuros vēl jūtams pat pulss
Un asins lāse no rozes ērkšķa, kas nejauši ievaino mūs…
*
Šādos ziedos ir Spēks.
Mīlestības Vara.
Un kā dažiem zināms –
Tā brīnumus dara!
/Aija Štube/
***
***
Pavasara dvēseles
Ziedu dāvāju.
Kad tas izplauks,
Redzēsi, dzirdēsi-
Pašā zieda vidū
Stāvu un dziedu
Saules melodiju,
Visam dzīvajam,
Tikmēr no rozes
Ērkšķa sirdī,
Asins pil zemē
Asiņainā, izslāpušā.
Neviens cilvēkveidīgais
To nepamana.
/Aija Štube/2.variants/
***
rudraija 