***

Drīz es pazudīšu

Kā dvēsele gaistošā miglā,

Un tas, kas paliks

Pārvērtīsies mocībā ilgā.

Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,

Kad katra šūna iznīcību jūt?

Kam turēt tādu nastu,

Ja viss ir slēgts,

Ir nepieejams arī saules lēkts,

Jo redzamais par neredzamo kļuvis,

Viss skaistais, mīļais

Bezdibenī zudis.

Ir atlicis vien apvalks novalkāts.

Un ko tur slēpt –

To labāk sadedzināt,

Kaisīt mākoņos

Un rožu krūmos zaļos,

Jo tie vēl ilgi zaļos

Prieku izstaros.

Tiem par mēslojumu kļūšu.

vairs nav ko apliecināt,

Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”

Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?

/Aija Štube/

***