Monthly Archives: marts 2015

by

Ej un dari!

Ej un dari!

***

Dzīvotgribas vācelīti savāciet man ceļā līdz.

Došos nezināmā vietā – pašā elles rīklē.

Domājams, ka tur neviens nevienam nepalīdz,

Varbūt tikai nagus, ragus asina un vīlē.

*

Kas tad sūta mani laisties tādā tumsas dzīlē?

Liktenim ir noteikumi, man ir izvēle.

Iet vai neiet? Nebūt? Būt? Kauliņi tiek mesti.

Tā ir manas brīvās gribas brīva pavēle.

*

Varbūt neredzēšu sauli, vismaz kā uz Zemes.

Varbūt palaidīšu garām visu pavasari.

Un varbūt, ka pietrūks man atgriešanās dziņas,

Tomēr kauliņi ir mesti – tātad: ej un dari!

/Aija Štube/

***

by

Pasaules migla

Pasaules migla

***

Ir tāda neredzama pasaules migla,

Kas ietekmē katru, kas piedzimis šeit.

Tās atklāšana nenotiek vai ir pārāk ilga,

Dažreiz to saprot, kad dzīvi laiks beigt…

*

Šī migla liek pasauli citādu redzēt –

Ar svešām acīm ikdienu skatīt,

Ar svešu gaumi liek “zvaigznēm” mirdzēt,

Un nesaprast, ka dzisīs tās jau rīt.

*

Patiesa daile šeit netiek novērtēta,

Par pelēku ikdienu to parasti sauc.

Dvēs’le izsalkusi badā tiek mērdēta,

Tie, kam tās nav, pasauli apceļot brauc.

*

Tie, kas šo miglu vēl nesaskata,

Fano par kiču un reflektē līdz

Tiem, kuri visiem to miglu pūš acīs –

Diskusijas šeit nepalīdz.

*

Redzošie tālāk par miglas robežām,

Uzzin, kas īsti šeit notiek, kāpēc.

Un viņu dvēselēs vieta ir bažām,

Redzētais nepriecē – tieši tāpēc.

*

Kad redzošo aizvien vairāk kļūs

Un vērtības neputēs stūros,

Tad pasaulē jauna cerība būs,

Ka ļaudis reiz nedzīvos “būros”.

/Aija Štube/

***

by

Kādēļ?

Kādēļ

***

Drīz es pazudīšu

Kā dvēsele gaistošā miglā,

Un tas, kas paliks

Pārvērtīsies mocībā ilgā.

Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,

Kad katra šūna iznīcību jūt?

Kam turēt tādu nastu,

Ja viss ir slēgts,

Ir nepieejams arī saules lēkts,

Jo redzamais par neredzamo kļuvis,

Viss skaistais, mīļais

Bezdibenī zudis.

Ir atlicis vien apvalks novalkāts.

Un ko tur slēpt –

To labāk sadedzināt,

Kaisīt mākoņos

Un rožu krūmos zaļos,

Jo tie vēl ilgi zaļos

Prieku izstaros.

Tiem par mēslojumu kļūšu.

vairs nav ko apliecināt,

Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”

Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?

/Aija Štube/

***

by

Cilvēkvide

Cilvēkvide

***

Tas smagums un skumjas reiz akacī grims,

Un miera ostā piestās miera kuģis.

Ļaunums un draudi, uzbrukumi rims,

Zem kājām būs stabils bruģis.

*

Eksistenciālais izmisums dekadencē dzen,

Kur vien skaties – lēti šovi, veikali ar kiču.

It kā jau tas izdzīvots un saprasts sen,

Bet sirdī nepieņemts, dod kaudzi jaunu skiču.

*

Ar to, kā varētu būt, kā Cilvēki Daili rada!

Tas nemaksā gandrīz neko – vien gribu labu.

Bet apdziest šie centieni – daudzi grib, lai tos vada,

Un no senajiem laikiem vēl pārāk daudzi “tabu”.

*

Kādēļ pētāt Saules aptumsumus?

Kādēļ Pavasara saulgrieži nav sirdī?

Un dzirdu tik daudz skarbus iebildumus,

Kuri paši sevējos ar indi labprāt dzirdī.

*

Un neticība pārņem – nav šeit cilvēkvide,

Kas izmaiņas uz labu spētu vest.

Bet varbūt vāja kļuvusi man dzirde,

Ja visus agresorus gribas katlā mest.

*

Lai vārās, izvārās un mieru rod,

Un tad varbūt nāks arī saprašana,

Ka ne jau sīki strīdi uzvaru mums dod,

Bet tieši kara cirvju aprakšana.

/Aija Štube/

***