***

Mācies smaidīt klusā stundā

Tad, kad ceriņziedā laime mirdz.

Nevajag domāt, ka zeme nav Laimes Mātes māja –

Pagurušais reiz piecēlās un tālāk ceļā gāja.

Viņš neticēja, ka galā to sagaida nāve,

Jo nāve nepastāv ziedošā pasaulē –

Tad jau ik sapnis ir nāve…

Nāve pastāv cilvēku iztēlē,

Bet mūsu priekšā ir izvēle.

Plašā dzīves jūrā peldam,

Pašā dziesmas centrā dejojam,

Gaisā kā puteklīši virmojam –

Laimes bērni šajā pasaulē.

Mūsu gals ir jaunā Sākumā!

/Aija Štube/1987/

***