***

Kad tu kaut ko soli, tev tas ir pa jokam,

Izrādās, ka aizmirsts viss ir dienā tajā pašā.

Un kas par to, ka otrs noticēja?

Sekas sekoja – tici vai nē,

Bet katru reizi kāds nokavē.

Izjaukts ir ritms – dabas likts,

Jau atkal kāds meklē, kurš ir slikts…

Tu smejies, tev šodien ir jautri,

Nekas, ka otram plecos krauti

Smagumi, ko panest paredzēts bij’ kopā.

Pieskriet, paķert savu daļu pašā ceļa galā –

Tā nav palīdzība – bezrūpīga vienaldzība.

Sajaukti termini tavā galvā –

Tā bija atbildība!

Ja vārdu saki – tas nav tāpat vien –

Vārdi likteņus sien un atraisa,

Un tikai no malas skatoties šķiet,

Ka viss – no gaisa…

/Aija štube/

***