***

Tu pazudīsi kaut kur starp tumsu un rīta blāzmu – 

Tāpat kā ieradies šajā pasaulē,

Un domāji, ka šeit viss ir savādāk,

Bet izrādījās, ka savādāka esi tu pati…

Pasaule pieprasa standartu, tādēļ tevi tā lauza,

Par sīku detaļu milzu mehānismā sauca,

Iedvesa ikdienu un mācīja, kā pareizāk par tādu kļūt,

Bet tu izziņas kārā degsmē, kriti no mehānisma ārā,

Un devies tur, pati nezini kur – kur intuīcija vai deguns rāda.

Mehānismi dusmojās, draudēja, klāstīja – tā neesot labi,

Un dusošo cilvēku standartos iekļauties nākšoties,

Citādi tevī un viņos tāpat problēmas sākšoties.

Un sākās, jo neiekļāvies, dažā atmodas process bija jau sācies,

Un mehānismi sāka saprast, ka var arī savādāk – brīvāk,

Var neiekļauties, izlauzties, domāt, sapņot un lidot,

Un galu galā tā pavisam brīvi – bez bailēm – dzīvot.

Bet atnāca stiprāki kontrolieri – samala arī viņus…

Tā vēsture atkārtojas, bet atmiņa izdzēsta tiek,

Lai par Brīvībā piedzīvoto pat nojautas nepaliek.

Šai pasaulē nevalda rasisti, fašisti, komunisti, anarhisti,

Šai pasaulē valda disciplinēti hierarhiski mehānismi – 

Ar laiku tie samaļ jebkuru Brīvo.

It īpaši, ja esi viens…

Bet, ko lai dara, ja savējie tikai tēlo, ka “pamodušies”,

Ja patiesībā mehānismi viņiem tam noticēt liek,

Lai tālāk jau viltus savējos sūta, kur samalti tiek

Visi tie, kas šiem viltniekiem notic kaut brīdi…

Viens neesot karotājs, pat, ja ar mieru tu nāc.

Ja apkārt aizmigušie nomodā esošus tēlo,

Kaislīgas scēnas tēlo un tevi vēl žēlo…

Cik ļoti tas apnicis – ne dzīvot, bet dzīvot TĀ,

Kā pareizi to darīt liek mehānismā…

Un tādēļ, kad piegriezīsies nu jau pavisam,

Neizstāstot savu dzīves stāstu nevienam mehānismam,

Ne trollim eņģeļa maskā, ne pārgudram bārdainim,

Tu pazudīsi starp tumsu un rīta blāzmu.

Un es ceru – tu atradīsi pasauli, kurā sapratīs tavu stāstu…

/Aija Štube/

***