***

Tik daudz indes sakrājies,

Ka nespējot visu noturēt sevī,

Viņš aprej kaimiņa suni,

Jo no kaimiņa paša ir bail.

Tik ļoti izpausties gribās,

Tā kaitina citu prieks,

Ka čūskas un krupji no mutes

Ar katru teicienu lien –

Pat sakot citiem: Labdien!

*

Ir prātā: lai rauj tevi jods!

Jo zināms, ka oma nav laba,

Ja apziņa pilna kā pods…

Ak, mani kāds “nobrīnīja”,

Ir aizskarts mans ego un gods,

Un vairākums gribot tam kost!

Un domās viņš noslaucīja

No pasaules sevi nost…

*

Un pazūd indes kauss,

Zūd katrs, uz otru kas šaus

Ar domām, vārdiem un darbiem

Pret ienaidniekiem jābūt skarbiem…

Kamēr saprot viņš reiz, ka tas naids

Ir cilvēka bezspēka vaids,

Un cilvēks aizmet to kruķi

Un iestāda skaistu puķi.

/Aija Štube/

***