***

Kad apkārt dzīve sevi apliecina,

Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,

Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,

Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.

*

Lai no malas varu dzīvi vērot

Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”

Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,

Mana esība ir iegrimt Pasakā.

*

Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,

Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,

Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,

Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.

*

Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,

Laimes māte svētību man dod.

Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos

Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.

*

Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,

Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,

Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,

Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.

/Aija Štube/

***