***

Vasaras lietus mērķtiecīgi appludina manu pilsētu.

Bez liekas trauksmes labāk iet basām un atcerēties par to cukuru…

Neizkusīsim, pat, ja samirksim līdz pēdējai vīlei.

Šodien ir jāpadodas dabai – jāatdodas, jāļaujas tās spēlei.

*

Labi, ja liekās domas un sajūtas – kā pīlei ūdens.

Lai lāses nāk pār galvu, notek pār spalvu un izslāpušajā zemē krīt.

Jāatceras, ka daudz smaguma mums vēl tikai priekšā,

Bet par to nedomāsim šorīt – padomāsim par to rīt!

/Aija Štube/

***