***

Jau gadus divdesmit es neesmu vairs šeit,

Jo tas, ko redzi – ilūzijas, čaula, pārpratums…

Vai pateiks kāds, kā pareizāk bij’ toreiz lemt,

Ja padomdevēji tik pārgudri un tomēr sevī maldās?

*

Jūs visu mūžu maldāties, bet ticat,

Ka lēmumi ir patiesība, jūtas – īstas…

Ar maldu “radiniekiem” biedros, citus nicinat

Un brīnaties, ka apkārt naida daudz…

*

Tu – dvēs’le – viena nemaldīgi Ceļu zini,

Caur viltus labirintiem, akmeņiem Tu audz!

Un kas par to, ka šajā apburtajā zemē

Tavs aicinājums nepazīts, un “Būt” nav ļauts?!

*

Jau gadus divdesmit tu uzticīga visam,

Kas ārpus laikiem, telpām, mūžībām…

Un varbūt tāpēc, redzot kādu dziestam,

Tu atkal atjauno, no aizmūžībām cel…

*

Bet pasaule šī apburta ar laiku –

Kam turēt to, kas atņemts tiek tāpat?

Tu nogriez atņēmējiem visu tvaiku

Un skaties – dvēsele vēl ir tepat.

/Aija Štube/

***