***

Simts vientulības gadiem

Cauri es gāju

Un pa ceļam sēju

Daudz izmisuma,

Cerību un prieka

Zaudēju visādus niekus,

Kas šķita man dimanti.

Bet gadi saliek pa vietām

Sapratni par sevi un lietām,

Kuras uz mani neattiecās.

Staigāju, kaisīju vērtīgus niekus –

Visvairāk man pieprasīja priekus-

Pasaule tāda – prieka par maz,

Un ja vēl smeļamie cauri?

Vīrs jūrmalas smiltis

Apkārt bārstīja,

Acīs man skatoties smaidīja,

Neko nestāstīja

Un mēs sapratām visu

Par simt vientulības gadiem –

Paņēmām viens otra niekus

No dimanta sirdsskatieniem

Un tālāk gājām savās darīšanās,

Kurās nekad vairs nebūs steigas,

Un rosības liekas,

Jo nokavēt nevar neko

Simts vientulības gados.

/Aija Štube,23.04.14/

***