***

Es dziesmu dziedāšu par mūža sāpi,
Par nepiedzīvoto un smago akmens krustu,
Par cerībām, par mīlu un par to, kā krāpi,
Graujot ticību līdz robežai, kur tā jau zustu…

*

Pie krusta apsūnojušā es ziedu klēpi likšu –
Viss pļavas krāsu košums tajā slēpts.
Un turēšos pie smilgas, cerot, ka vēl tikšu
Uz Zilo kalnu, kurš nekad nevienam nebūs slēgts.

*

Ar klusu smaidu kalnā lēnām kāpšu,
Aiz sevis skumjas, postu pametot.
Jau simto reizi atdzimšanu sākšu,
Lai prieka dziesmu nodziedātu aizejot.
/Aija Štube – 19.03.2014./

***