Nereti krīžu situācijās dzirdēti vārdi: kaut kas ir jādara. Lai gan patiesībā būtu jābeidz darīt “kaut ko”,bet ļoti precīzas lietas. Kādas? To iespējams saprast tikai no jaunas,”gudrākas”perspektīvas.

Atkal un atkal esam spiesti atdurties pret neatceļamo atziņu:pasauli nemaina skaistas idejas,likumi vai uzkliedzieni no malas. Pasauli maina pārmainīti cilvēki.

Mēs ilgstoši esam dzīvojuši seklās virspuses pasaulē. Tomēr pat vissakoptākā virspuse sāk zaudēt savu jēgu bez dziļumiem. Cilvēkam ir nepieciešams atkal atklāt savus dziļumus,sastapties ar sevi,kas ir pats lielākais cilvēka dzīves izaicinājums. Sevis atklāšana karam japaveic savā vietā.

Masveidīga cilvēku došanās tuksnesī sākās 3.-4.gs.Ēģiptē. Cilvēki caur tuksnesi mēģināja beidzot “nonākt paši pie sevis”. Lai piedzīvotu to,ko Gēte aprakstījis vārdos: “Tikai tad,kad es pa īstam esmu viens,es neesmu viens.” Savādi,ka pasaulei to mācīja saprast antīkais analfabēts – Antonijs.

Mums,protams,nav fiziski jādodas tuksnesī. Tomēr nepieciešamība dzīvi ieraudzīt no jauna sktupunkta – ir absolūti,ekstrēmi nepieciešama. Acu un galvas attīrīšana no klišejām,ilūzijām un egoisma.

Mums nepieciešamas radikālas pārmaiņas! Tās ved pie pagrieziena,ko dažādas tradīcijas apzīmē atšķirīgos vārdos – pamošanās,otrā piedzimšana,atgriešanās,satori,apgasmība.

Kad Jēzus runā par baļķi acī,viņš atgādina,ka katra “normāla” cilvēka redzeslauks ir piesārņots ar lielākiem vai mazākiem svešķermeņiem. Savukārt,ja tu neredzi pasauli tādu,kāda tā ir,un pieņem par “normālu” savu ierobežoto uztveri,tu nemitīgi citiem un sev darīsi pāri. Tāpēc – aizliegt sevi (savu ego),citiem vārdiem,”mirt un augšāmcelties”,nereti ir vienīgā izeja no strupceļa.

Lai šodien to uzdrīkstētos īstenot,ir jābūt “mazliet trakam”,vai ne? Jā,jāuzdrīkstas iziet no parastās dzīves…lai tajā atgrieztos varbūt mazliet gudrāks.

/Juris Rubenis/

Interesanti,ka pasaule nepieņem no tuksneša atgriezušos pārmainītos cilvēkus un bieži vien vienīgā izeja viņiem ir atgriezties savā tuksnesī…